Gotika Francijā

Ar vārdu „gotika” apzīmē attīstīto un vēlo viduslaiku mākslu un arhitektūru Eiropā. Jēdziens atvasināts no itāļu renesanses teorētiķu (to vidū arī Džordžo Vazāri) maldīgā uzskata, ka goti, kas tautu staigāšanas laikā piedalījušies antīkās kultūras izpostīšanā, ir vaininieki barbariskās (kā toreiz uzskatīja) viduslaiku kultūras radīšanā. Nievājošais spriedums mainījās tikai 18. un 19. gadsimta mijā, kad angļu, vācu un franču pilsoniskās aprindas sāka meklēt savas nacionālās pašapziņas iedīgļus lokālajā senatnē. Jaunajai tendencei vislabāk atbilda tieši gotika, kuras reminiscence ienāca arī tālaika aktuālajā mākslā un arhitektūrā (neogotikā). Par stila apzīmējumu vārdu „gotika” sāka lietot ap 1800. gadu, Eiropas mākslas attīstībā nošķirot veselu periodu starp romāniku un renesansi. Sākotnēji viengabalainais gotikas jēdziens laika gaitā tika pakļauts dažādām evolucionārām pārmaiņām: tā tika sadalīta agrajā, attīstītajā un vēlajā gotikā, piemērota dažādu valstu lokālam izpausmēm, piemēram, angļu perpendikulārā gotikā, un, visbeidzot, pat noraidīta kā stila apzīmējums. Tomēr nevar noliegt, ka katram laikmetam piemīt zināma vienotība, kaut arī tā raksturojumos var trūkt vienprātības. Tāpēc vārdu „gotika” var pieņemt kā vispārējā leksikā aprobētu jēdzienu, bez kura grūti iztikt, runājot par Eiropas vēlo viduslaiku mākslu, kas savu uzplaukumu sasniedza 13. un 14. gadsimtā, Itālijā beidzās jau 15. gadsimta sākumā, bet citās zemēs vēl noturējās līdz 16. gadsimta sākumam.…