Ārzemes iepirktā tipogrāfijas sākotnējā tehniskā bāze ir visai trūcīga. Neliels ir tipogrāfiskais iespiedums, jo trūkst burtu garnitūru, un arī izdevumu mākslinieciskais noformējums. Mollīna rīcībā nav tādas iespied tehnikas kā lielajos Eiropas grāmatniecības centros. Titullapas un ilustrācijas pārsvarā veidotas kokgriezuma tehnikā, gravīra izmantotas reti. Vēlākie Mollīna iespieddarbi jau ir pārējo Eiropas iespieddarbu līmenī. Senatnīgie iesējumi rāda Rīgas grāmatsējēju prasmi, tās evolūciju no utilitārā uz māksliniecisko.
Mollīna tipogrāfiju jau no paša sākuma raksturo pozitīva tendence: blakus garīdzniecības pasūtījumiem tiek izdotas arī laicīga satura grāmatas. Tie ir darbi ar zinātnisku ievirzi, skolas grāmatas, kalendāri, Rīgas humānistu sacerējumi, antīko autoru darbi, vēsturiska un juridiska satura grāmatas, pilsētas panorāmas, rātes rīkojumi.
1615. gadā publicēdams trīs iespieddarbus latviešu valodā, kas kopā viedo tā saucamo luterāņu baznīcas rokasgrāmatu, Mollīns sekmē latviešu grāmatniecības tradīciju veidošanos, realizē ideju par latviešu grāmatu iespiešanu Rīgā.
Latviešu valodā to izdošanas secībā iznāk šādi darbi: „Pslami un garīgas dziesmas vai dziedājumi”, „Evaņģēliji un epistulas”. Katram no tiem ir savādāks mākslinieciskais noformējums.
Pie Mollīna svarīgākajiem laicīga satura izdevumiem jāpieskaita pirmie Rīgā iespiestie kalendāri ar pilsētas siluetu titullapā. Feodālās Rīgas vēsturei nozīmīga ir 1612. gadā iespiestā gravīra, proti, Rīgas prospekts- panorāma.
Rīgas Domskolai domātajās mācību grāmatās dziesmu teksti iespiesti kopā ar notīm. Starp nedaudzajiem Rīgā iespiestajiem Mollīna zinātniskajiem izdevumiem jāmin G. Merķeļa 1619. gadā izdotais traktāts par zemestrīces parādībām, kas novērotas Zemgalē.
Mollīna iedibinātā poligrāfiskā bāze ļauj Rīgai gadsimtu gaitā kļūt par ievērojamu Baltijas grāmatniecības centru.
…
