1615. gadā tiek izdota pirmā Latvijas teritorijā latviešu valodā iespiestā grāmata - baznīcas rokasgrāmta un 1638. g. - tiek izdota pirmā latviešu valodas vārdnīca - G. Manceļa "Lettus". Vārdnīcai “Lettus” ir arī otrs pielikums, ko parasti sauc par “Desmit sarunām”. Mancelis tajās atveido ceļa vīru – zemnieku, varbūt arī muižas ļaužu ikdienišķas, lietišķas sarunas par zirgiem, ratiem, braukšanu, arī dažu citu darbu un dzīvi latviskā vidē. Tādēļ pēc tās satura mēs varam secināt to, ka latvietis tik uztverts kā zemnieka dēls, kura dzīve bija vienkārša un praktiska.
1649. g. - tiek izdota pirmā vēstures grāmata par latviešiem -P. Einhorna "Historia Lettica". Autors, pats būdams mācītājs vairākās paaudzēs, savos rakstos atainojis un pat ar ironiju izsmējis latviešu elkdievības. Viņš bija pirmais, kas aprakstījis latviešu senču godus un dievības. Tieši tas padarīja Einhornu par slavenu rakstnieku.
17.gs. beigās tika izveidota otra tipogrāfija, kuras izveidi atbalstīja arī vācu mācītājs Ernests Gliks. Viņš iemācījās latviešu valodu un atgriezās Vācijā, lai pilnveidotu savas zināšanas senebreju valodās. Pēc atgriešanās Alūksnē, viņš paveica vienu no nozīmīgākajiem darbiem- no 1685. līdz 1691. gadam Ernests Gliks pirmo reizi iztulko latviešu valodā Bībeli pilnā apjomā. Tas bija brīdis, kad grāmtas kļuva pieejamas lielākai daļai iedzīvotāju un tas savukārt veicināja lasītpratēju skaitu. Ernests Gliks ir pelnīji pateicību arī pirmo skolu izveidē Vidzemē. Katras tautas literatūras vēsturē izcilu vietu ieņem Bībeles tulkojums. Jau tā parādīšanās vien liecina par stabilu rakstītās literatūras tradīciju.…