Grupu teorija.
Katrs cilvēks no pirmās dzīves dienas līdz pēdējai ir iekļauts vienā vai vairākās grupās: ģimenē, darba vidē, sociālās institūcijās. Grupas veidojas pēc noteiktām pazīmēm, sociālā statusa, organizācijas, darbības perioda, darbības satura, sociālās uzvedības, juridiskā statusa utt.
Cilvēka liktenis ir mazāk atkarīgs no sociālās iekārtas, bet vairāk no tā, kādā reālā grupā viņš dzīvo (Dž.L.Moreno, 1892 – 1974). (1., 142)
Attiecības grupā veidojas uz sociālo un individuālo gaidu pamata un savstarpējās uzticēšanās, atklātības, sadarbības, interakcijas pamata.
Katrs grupas loceklis individuāli izjūt savu piederību pie grupas un apzinās savu sociālo statusu un lomu.
Cilvēks grupā attīstās kā personība: vērtē, salīdzina, baidās respektē, ietekmējas. Iekļaujoties grupā cilvēks pieņem grupas sociālas uzvedības normas, tradīcijas, kā arī grupas darba metodes.
Psiholoģijas vārdnīcā grupu definē kā skaitliski ierobežotu, pēc kādas noteiktas pazīmes no sociālā veseluma izdalītu cilvēku kopumu.
Grupa veic dažādas funkcijas mikrovidē un makrovidē. Svarīgākās no tām ir cilvēka saskarsmes vajadzību nodrošināšana, darbības mērķu realizēšanas sekmēšana un sadarbības efektivitātes veicināšana.
Grupas locekļu psihi ietekmē mikrovides un makrovides procesi, kas reducējas grupas apziņā. Domāšanā. Psiholoģiskajā klimatā. Grupas kvalitāti, attīstības fāzi raksturo rādītāju sistēma.
Par grupām var spriest, vadoties gan pēc sociāliem, gan psiholoģiskiem kritērijiem. Šis jautājums šķiet tiek atrisināts, klasificējot sociālās grupas „ lielajās „ un „ mazajās „ ar norādi, ka lielās sociālās grupas galvenokārt ir socioloģisko pētījumu objekts, bet mazās grupas ir sociālās psiholoģijas uzmanības centrā. Galvenā problēma ir tā, ka grūti novilkt robežu starp lielajām un mazajām grupām.
…
