Hidraulika ir viena no visvecākajām zinātnēm pasaulē. Jau sirmā senatnē, ilgi pirms mēsu ēras sākuma, līdz ar pirmajiem vēsturiskās attīstības soļiem cilvēks bija spiests prakstiski atrisināt dažādus hidraulikas jautājumus.
Par hidrauliku praktiski lietojamu zinātni, kas pētī šķidru ķermeņu miera stāvokļa un plūsmas likumus un aplūko paņēmienus šo likumu izlietošanai konkrētu tehnisku uzdevumu risināšanā. Hidraulikas prakstiskā nozīme ir ļoti liela, jo tā ir inženiertehnisko aprēķinu bāze daudzās tehniskās nozarēs un uz tās bāzējas vesela virkne speciālo disciplīnu: hidrotehnika, hidrauliskās mašīnas (sūkņi un turbīnas), ūdens apgāde un kanalizācija, nosusināšana, ūdensceļu transports, naftas rūpniecība utt.
Hidraulikā šķidrumu uzlūko kā materiālu punktu (daļiņu) kopu ierobežotā telpā; izšķir cietas virsmas, kas ierobežo šķidruma tilpumu (piemēram, tā trauka sienas un dibens, kas ietver šķidrumu), un tā saucamās brīvās virsmas, pa kurām šķidrums saskaras ar citiem šķidrumiem vai gāzēm (piemēram, virsma, pa kuru šķidrums saskaras ar gaisu vaļējā traukā).
Hidrostatika ir tehniskās hidromehānikas jeb hidraulikas daļa, kas apskata šķidruma miera stāvokļa līdzsvara noteikumus un to izmantošanu praksē.
Cieto ķermeņu statikā visbiežāk aplūko atsevišķus koncentrētus spēkus, šķidro ķermeņu statikā – divu kategoriju spēkus: masas un virsmas.
Masas spēki ir raksturīgi katrai šķidruma daļņai un ir proporcionāli to kopējai masai.…
