Humānisms viduslaikos
Humānisms.
Renesanses fenomena visaptverošākā daļa ir humānisma kustība, kas sākotnēji izvērsās zinātnisko studiju jomā. Tā radās Itālijā 14. gs., kad studia humanitatis uzsāka par oratores un poetae dēvētie mācītie vīri, kas intensīvi nodevas senās latīņu literatūras un tās stila formu apguvei, lai literaro tagadni paceltu līdz senatnes augstumiem. Šīs studijas pārauga tīri stilistiskos ietvarus. Senatne tika atklāta visās gara darbības sfērās un pretstatīta viduslaiku pasaulei, ka rezultata dzima jauns humanistiskais izglītības ideāls.
Humanisms bija brīva, atklāta, dinamiska un apzināta cilvēku darbība kultūras jomā. Prasība pēc individuālās cieņas tika saistīta ar visu cilveka dabas un viņa radīto vērtību apstiprināšanu, tieksmi aizstāt hierarhiski organizēto viduslaiku garīgo sistēmu ar individuālismu un indivīdu saistību kosmopolītisma garā.
(Erasms teica: Ego mundi civis esse cupio – „Es gribu būt pasaules pilsonis.”). Viduslaikos cilvēku uzskatīja par Dieva radību, par grēcinieku, kas alkst atpestīšanas, un arī par baznīcas locekli; humānisti aplūkoja cilvēku ārpus šīm saitēm, meklēja tā individuālās iezīmes, personisko cieņu un brīvību. Tas nenozīmēja atteikšanos no kristīgās tradīcijas par labu antīkajam paganismam. Humānisms izglītības sfērā iestājās par profānu, taču nekādā gadījumā ne antikristīgu kultūru.
Lai dziļāk saprastu šo procesu, ir jāpakavējas pie humanistiskās tradīcijas vēstures, pie kuras apelēja un pie kuras vērsās šā laikmeta domataji.
