Iekšējais konflikts ir pretēju vēlmju, impulsu sadursme, kura ietekmē cilvēka uzvedību un ceļu uz mērķi.
Psihoanalītiķa Z.Freida (S.Freud) teorijas pamatā ir konflikta interpretācija kā cilvēka dzīves dvēseles pastāvīgs elements. Cilvēks atrodas nemitīgā iekšējā un ārējā sociālā konflikta stāvoklī. Psihoanalīze lika pamatu iekšējā konflikta definējumam un pētījumiem.
Īpaši par iekšējiem konfliktiem interesējās un tos pētīja ASV psihoanalītiķe K.Hornija (K.Horney), kura konfliktu apraksta kā cīņu/izvēli starp dažādām iespējām, pozīcijām, viedokļiem, kurus atrisinot, atrisina pašu iekšējo konfliktu. To neatrisināšana noved pie neirozēm.
Austriešu zinātnieks A.Ādlers (A.Adler) konfliktu pētīja kā indivīda un sociālās vides mijsakarību un apzīmē to kā interpersonālu problēmu.
Amerikāņu psihologs E.Eriksons (E.H.Erikson) izvēlas īpašu definējumu un ievieš krasi atšķirīgu skatījumu uz konflikta izpēti. E.Eriksona krīzes teorijā konflikta atrisināšana ir attīstība jaunā fāzē. Konflikta neatrisināšana – iestrēgšana.…