Iekšzemes kopprodukts (IKP), tā elementi un ekonomikas pamatmodelis: kopējā pieprasījuma – kopējā piedāvājuma līdzsvars

Iekšzemes kopprodukts ir viens no būtiskākajiem rādītājiem, ar ko sākt makroekonomisko analīzi. Iekšzemes kopprodukts (GDP - Gross Domestic Product, latviski IKP) ir gada laikā valsts teritorijā saražotie gala produkti un pakalpojumi neatkarīgi no ražotāju valstiskās piederības. [14.,11; 10.,2] Šis ir viens no korektākajiem rādītājiem, pēc kā mērīt valsts preču un pakalpojumu izlaides apjomu. Tas objektīvi parāda jaunrades rezultātu, ko no jauna saņem sabiedrība tā tirgus vērtības izteiksmē. Ja tirgus vērtību mēra faktiskajās cenās, iegūst nominālo IKP, bet mērījumus izdarot pastāvīgajās cenās – reālo IKP. Pastāvīgo cenu aprēķiniem tiek izmantoti cenu indeksi – tirgus cenu izmaiņu rādītāji. Būtiskākā IKP atšķirība no nacionālā kopprodukta (NKP) ir tā, ka NKP ietver sevī tikai valsts pastāvīgo iedzīvotāju (rezidentu) un viņiem piederošo firmu ražoto galaproduktu gan mītnes zemē, gan ārpus tās robežām. Pēc ši rādītāja valsts ekonomisko stāvokli novērtēt ir grūtāk, jo tas ir daļēji atkarīgs no valsts rezidentu ārvalstu ienākumu plūsmas, kādēļ šis rādītājs var brīžiem neatspoguļot mītnes valsts reālo ekonomisko stāvokli. Droši vien tieši šis apstāklis nosaka to, ka arvien vairāk pasaules valstu orientējas uz iekšzemes kopproduktu kā valsts attīstības pamatrādītāju…