Iepirkšanās vienmēr ir īpašs process. Cits to dara galējas nepieciešamības dēļ, kad mājās baltajā, labajā draugā ledusskapī ir pilnīgs tukšums un pašam nav ko ēst. Cits, lai izklaidētos un atpūstos.
Cilvēks pērk, lai izdzīvotu, pērk, lai tērētu, pērk, lai gūtu baudu. Pērk par daudz. Pērk – vajag vai nevajag. Pērk tāpēc, ka pats iepirkšanās process kalpo kā terapeitisks seanss, kas nomierina. Viņš lielākoties pērk supermārketos.
Supermārketi ir 21. gadsimta korporatīvās globalizācijas spilgts piemērs. Pēdējos 30 gadus supermārkets ir bijis noteicošais faktors, kas ietekmējis to, kā cilvēks iepērkas, ko patērē, ko ēd, kas un kā tiek ražots. Supermārketa jēdziena pamatnozīme sākotnēji ir skaidra ikvienam patērētājam, kuram ir šāda superveikala apmeklējuma pieredze.
Supermārketi koncentrē cilvēku masas un saista ar izdevīgiem nosacījumiem, diktējot situāciju tirgū. Supermārketi piedāvā daudz, par izdevīgāku cenu, visu vienuviet, kā arī – pircējam izdevīgā laikā un vietā – ne tikai vēlu vakaros, bet arī brīvdienās ar iespēju piebraukt ar auto un atrast tā novietošanai brīvu vietu bezmaksas. Supermārketos tiek radīta atbilstoša atmosfēra, lai cilvēks pirktu vairāk un atgrieztos atkal – gaišs apgaismojums, lai lieliski visu varētu saskatīt, mūzika, aicinājumi un reklāmas džingli, akciju, īpašo piedāvājumu solījumi, pircēju lojalitātes programmas, uzlīmes par pirkumiem virs konkrētas summas, atlaižu un „paldies” kartes, iepirkšanās ratiņi, kas kļūst apjomīgāki izmērā un mudina cilvēku iepirkt vairāk preču, nekā viņš spēj panest rokās vai salikt rokās nesamajā nevis stumjamajā groziņā utt. Mēs savus iepirkumus nevis nesam, bet stumjam. Kā kravu.…