Par masu komunikāciju ir pieņemts dēvēt informācijas sistemātisku pārraidi sabiedrībai ar mērķi izplatīt un nostiprināt, kādas noteiktas garīgās vērtības un ietekmētu ļaužu masas ideoloģiskā, politiskā, ekonomiskā, vai kādā citā jomā. Ne reti ir sastopams viedoklis, ka masu komunikācija pilnā mērā radās tikai pēc tam, kad Bībeli sāka publicēt sabiedrībai saprotamās valodās, kā – vācu, franču, angļu u.c. Jo, pirms tam, to varēja lasīt tikai latīņu valodā, kuru prata sabiedrības niecīga daļa.
20. gadsimtā, komunikācijas teorijās bija nostiprinājies jauns izpētes virziens – masu komunikācija. 20.gs. divdesmitos gadus var uzskatīt par masu komunikācijas uzplaukuma laiku, tas tā notika, pateicoties tehnoloģijas attīstībai, kuras nu atļāva apstrādāt liela apjoma vārdiskās, vizuālās, muzikālās informācijas masveida tiražēšanai. Mūsdienās galvenais instruments, lai masu komunikācija būtu iespējama un varētu izplatīt nepieciešamo informāciju ir televīzija, prese, radio, internets un arī kino. Šos līdzekļus dēvē par masu informācijas līdzekļiem jeb masu medijiem.