Latvijā bezdarbs kā sociāla problēma radās līdz ar pāreju no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku. Tas bija saistīts ar novecojušo un neefektīvo ražošanas tehnoloģiju un zemo kvalitāti, kā rezultātā ražotās preces bija nekonkurētspējīgas brīvajā tirgū, kas noveda pie daudzu uzņēmumu slēgšanas, kas protams bija saistīts ar tajos strādājošo cilvēku atlaišanu.
Nozīmīgs bezdarba cēlonis bija arī strādājošo neatbilstošā izglītība un kvalifikācija jaunajām darba metodēm un tehnoloģijām. Tātad bez darba palika cilvēki ar zemu kvalifikāciju vai jaunajām ražošanas metodēm neatbilstošu izglītību. Līdz ar darba zaudēšanu šie cilvēki zaudēja ne tikai savus ienākumus, bet arī būtisku daļu sociālo kontaktu, statusu un piederības apziņu kādai sociālajai struktūrai – darba vietai. Tādējādi šie cilvēki nonāca sociālajā atstumtībā, kas ir saistīta ar šo cilvēku nespēju pilnīgi iekļauties sabiedrības ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē, kas lielā mērā ir saistīta ar nabadzību kurā šie cilvēki ir nokļuvuši.
Bez tam deviņdesmito gadu sākumā pāreju no komandekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku pavadīja milzīga inflācija, kas 1992 gadā bija 951,2%. Tās rezultātā iedzīvotāji zaudēja lielāko daļu savu ietaupījumu, kas tiem bija naudā. Tātad cilvēki, kas bija palikuši bez darba zaudēja arī visus savus iekrājumus, kas stipri pasliktināja to sociālo stāvokli. Cilvēki izjuta ļoti spēcīgu deprivāciju, kas ir saistīta ar viņu iespēju samazināšanos, ko radīja nespēja apmeklēt kultūras pasākumus, sekot jaunumiem literatūrā un abonēt preses izdevumus, kas brīvā tirgus apstākļos bija kļuvuši stipri dārgāki. Bez tam strauji mūsu ikdienā ienāca jaunās informācijas tehnoloģijas – tādas kā internets un arī tas vēl vairāk lika šiem cilvēkiem izjust savu iespēju zudumu.
Tādējādi bezdarbnieki jutās pilnīgi atstumti no iespējas pašiem izlemt savu dzīvi un ietekmēt ar tiem notiekošos procesus, jo viņi bija pilnīgi atkarīgi no valsts sociālās palīdzības. Bez tam agrākā valsts pārvaldes struktūra bija ieaudzinājusi cilvēkos, ka atsevišķs indivīds ir pilnīgi bezspēcīgs un kaut ko var panākt tikai kopējiem spēkiem un ar kolektīvu rīcību. Tomēr jaunie apstākļi brīvā tirgus ekonomikā bija cilvēkus sašķēluši – atomizējuši un tie jutās pilnīgi bezspēcīgi jaunajos apstākļos. Tas kavēja indivīdiem uzņemties pašiniciatīvu un aktīvi iesaistīties savu problēmu risināšanā un tādēļ bija nepieciešams mainīt arī pašu cilvēku attieksmi, ka viņiem pašiem ir jābūt aktīviem un atbildīgiem par savu nākotni.
…
