Pieaugot globalizācijai pasaulē, veidojas pasaules sistēma ar raksturīgiem dziļiem savstarpēji saistītiem procesiem. Parasti pie globalizācijas pieskaita tādas problēmas, kuras pēc saviem mērķiem un asuma skar ne tikai atsevisku valsti vai reģionu, bet tautas un nācijas, kā arī visu cilvēci. Pie šīm problēmām pieder: informācijas tehnoloģiju attīstība, ekonomikas izaugsme, zinātniskie atklājumi, cilvēku darbības ietekme uz dabu un vidi. Globalizācija nozīmē arī to, ka būs jādzīvo kopējā gaisa telpā un jādarbojas arvien izsīkstošo dabas resursu vidē.
Lai globalizācijas sniegtās iespējas varētu baudīt tagadējās un nākamās paaudzes, par svarīgu nosacījumu kļūst ilgtspējīgas (līdzsvarotas un harmonizētas) sabiedrības jeb tautas attīstības nodrošināšanas nepieciešamība.
Noritējošie pasaulē globalizācijas procesi piedāvā jaunās attīstības iespējas: jaunu tirdzniecības attiecību veidošana, investīciju un kapitāla plūsmu kustības, priekšrocības tehnoloģiskajā vidē, labklājības un dzīves standartu paaugstināšanu pasaulē. Tajā pašā laikā valstis var sastopties ar grūtībām dažādu šķērsļu pārvarēšanā (finansiālās krīzes, ekonomiskā nestabilitāte, sabiedrības nevienlidzība) savas sociālekonomiskās vides uzlabošanas ceļā. Tāpēc ir jāvēlta īpaša uzmanība attīstības valstu un valstu ar tranzītu ekonomikām piedalīšanai globalizācijas procesā, lai tie spētu elastīgi reaģēt uz izmaiņām pasaulē un gūst panākumus no tiem.
Ilgtspēja ir tagadnes un nākotnes patēriņa samērs, saglabājot dabu un vidi, kas apgādā cilvēkus ar resursiem un visu nepieciešamo dzīvei. Ilgtspējas sakarā jēdziens “patēriņš” tiek lietots daudz plašākā nozīmē – kā dzīves kvalitātes radītājs. Tās ietver sevī visu, kas ietekmē apstākļus, kados dzīvo cilvēki, bet tas jau nozīmē daudz vairāk nekā materiāls patērinš.
Ilgtspējīga attīstība ir orientēta uz cilvēkiem, viņu dzīves apstākļu kvalitatīvu uzlabošanu ilgstošā laika periodā. Svarīgi nodrošināt labākus dzīves apstākļus ne tikai tagadējam paaudzēm, bet arī rūpēties par mantojumu, kādu saņems nākamas paaudzes, lai tie varētu dzīvot ne sliktāk nekā tagadejās paaudzes.
Ilgtspējīga attistība ir samērā jauns jēdziens. Tās radās, lai sabalansetu vides aizsardzību ar ekonomikas attīstības mērķiem. Šie merķi kļuva par pamatu ANO vides un attīstības komisijas 1987.gada ziņojumam „Mūsu kopīga nākotne”, kurā jēdziens „ilgtspējiga attistība” tika ieviests politikas globalāja apritē. Sākumā uzmanība tika pievērsta cilvēkam, bet vēlāk izvērsās debates par to, kāda vides aizsardzības politika ir nepieciešama, lai sekmētu sociāli-ekonomisko mērķu sasniegšanu. Ilgtspejīgas attīstības jēdziena definīcija vēl nav pilnīgi izstrādāta.…
