Runājot par padomju scenogrāfijas sasniegumiem septiņdesmitajos gados un nosaucot tos māksliniekus, kas toreiz noteica scenogrāfijas galveno attīstības virzienu, blakus D. Borovskim, A. Vasiļjevam, E. Kočerginam, M. Kitajevam, D. Līderam, S. Barhinam, V. Serebrovskim, A. Freibergam, G. Gunijam, V. Leventālam un citiem vienmēr tiek minēts Ilmārs Blumbergs. Bet īstenībā viņš pieder pie citas – daudz vēlākas scenogrāfu paaudzes, kas pieteica sevi mākslā septiņdesmito gadu sākumā. Tas bija gadus sešus piecus pēc tam, kad iepriekš minētie meistari bija radījuši darbus ar tādām pazīmēm, ko viena daļa kritiķu nosauca par “jauno tēlainību”, bet atbilstoši šī izdevuma autora izstrādātajai koncepcijai tā dēvējama par “darbības scenogrāfijas” sistēmu. Septiņdesmito gadu sākumā šī sistēma atradās attīstības posmā, ko raksturoja tendence veidot tā saucamo “lielā stila” scenogrāfiju. Mākslinieki tiecās uz skatuves radīt metaforiski vispārinātus tēlus, kuros būtu ietvertas dziļa filozofiska satura tēmas.
Jaunais mākslinieks, kas ienāca teātrī šajā vadošo meistaru darbības uzplaukuma laikā, varēja palikt nepamanīts. Taču viņš, būtībā sākdams strādāt tajā pašā virzienā, kādā darbojās vadošie scenogrāfi, ļoti drīz nostājās viņiem līdzās. I. Blumbergs pieteica sevi par aktīvu “lielā stila” scenogrāfijas principu piekritēju un atrada šiem principiem spilgti individuālu īstenojumu, iespējams – pat vēl precīzāku un konsekventāku. Tādu mēs viņu iepazinām jau 1972. gadā “ Žannā d’Arkā”, kas bija viens no mākslinieka pašiem pirmajiem darbiem.…