„…Imanuels Kants (Kant, 1724 – 1804), būdams viens no izcilākajiem visu laiku domātājiem, godam pelnījis arī saukties par vienu no ievērojamākājiem tiesības filosofiem. Viņa ieguldījums šajā zinību jomā neaprobežojas tikai ar 1979.g. darbu – „Metafiziskie pamati mācībai par tiesību” kā „Tikumu metafizikas” pirmo daļu, kuru min kā pirmo, analizējot viņa tiesības filosofiju. Šim darbam bez tajā paustajām saturiskām nostādnēm neapšaubāmi ir bijusi liela nozīme arī tiesības filosofijas kā atzītas filosofiskas disciplīnas nostiprināšanā.1
Kants apzinājās, cik nozīmīga ir tiesības izprašanas problēma, un cik svarīgi ir to noformulēt. „Jautājums ir par to, ka tāda tiesība rod juristam tādas grūtības, kādas rod loģikai, kā arī rodas jautājums, kas ir patiesība. Protams, viņš var atbildēt, ka patiesība tiek saskaņota ar tiesību, tas ir ar to, ko likumdevējs noteica kā likumu dotā vietā un dotā laikā. Bet kad rodas jautājums, vai ir taisnīgi tas, ka likumus noteic likumdevējs, kad no tiesības ir nepieciešams kopīgs kritērijs, pēc kura varētu noteikt, kas ir taisnīgs un kas ir netaisnīgs, - ar to tā nekad netiks galā, ja tikai meklēs spriedumu avotu vienīgi saprātā”. Pēc Kanta domām, saprāts ir spēja (un griba) radīt dzīves principus un morālās uzvedības noteikumus, kas satur tos sevī kā iekšējo aprioru spriedumu…”2.
Tātad, var secināt, ka I. Kants ir klasiskās vācu filosofijas pamatlicējs un izcils filosofs. Viņu dēvē par visu laiku filosofiskās domas „titānu”. …
