Indigo bērnu fenomens

Šķiet, jāsāk, kā ierasts būtu, ar jautājumu – kālab gan es izvēlējos šo tēmu – indigo bērni, bet šoreiz man gribētos teikt, ka tēma izvēlējās mani; tā pati atnāca pie manis un „pieklauvēja” brīdī, kad izskanēja jautājums par ziņojuma rakstīšanu.
- Kā es uzzināju par indigo (bērniem)?
- Pirmoreiz es šos vārdus (savienotā veidā) dzirdēju apmēram pirms gada kādā LTV7 raidījumā (patiesi neatminos, kādā). Toreiz tie manī izsauca labākajā gadījumā interesi, bet pārsvaru tomēr guva skepse („kāda gan tur jaunā paaudze, kas nāks un veidos cilvēci labāku” utt. Ierindas cilvēka racionālā domāšana, kas vispirms aptausta, un tad tic – visnotaļ tipiska reakcija). Tā tas arī palika, līdz pēc nepilna pusgada, kad atkal bija jāiet praksē, man izveidojās fantastisks dialogs ar šajā skolā strādājošo sociālo pedagogu (kura turklāt ir arī psiholoģijas profesore). Dialogs par „jaunās paaudzes” bērniem.
Atkārtoti izdzirdējusi šo vārdu savienojumu, es pat it kā izjutu nelielu diskomfortu (apmēram – ko? jau atkal?), tomēr jau drīz vien šīs negācijas pašas „nogāja malā” un sākotnējā šķietamā vilšanās pārauga jautājumu jūrā – manu jautājumu! Es „ēdu” šo informāciju, bet sāta sajūtas vietā, mani pārņēma arvien lielāks izsalkums – tik ļoti viņa bija mācējusi mani ieintriģēt. Un tagad es saprotu, kāpēc.
Šī „kāpēc” atbildes tad es arī mēģināšu atainot savā ziņojumā, un iemesls ir ne tikvien mana ziņkāre (vai zināt – kāre), interese vai aizrautība, bet arī tā apziņa par to, cik maz mēs zinām no tā, kas ir mūsu vistuvākajā nākotnē (un ar ko mums neizbēgami nāksies saskarties) – gan kā topošajiem (vai jau esošajiem) vecākiem, gan kā pedagogiem, gan, galu galā, arī kā sabiedrības, šīs sociāli tik neviendabīgās masas, pārstāvjiem.…