Manuprāt, ir ļoti grūti izskaidrot to, kāpēc tad mēs tiecamies palīdzēt situācijās, kurās šķiet nevaram gūt nekādu labumu. Kāpēc mēs sabiedriskajā transportā atdodam savu vietu kādam citam, vai izpalīdzam svešiniekam uz ielas? Mans skaidrojums gan laikam būtu mazliet savādāks – ja pieņem, ka altruistiska rīcība ir tāda rīcība, kas indivīdam nesagādā nekādu labumu (materiālu, garīgu vai vēl kādu citu), tad viss augstākminētais ir pavisam egoistisks. Atdodot vietu transportā, protams, mēs jūtamies slikti, jo ir jāstāv kājās, taču rodas iekšēja apmierinātība ar to, ka esi otram kaut mazliet uzlabojis dienu. Vai, piemēram, es domāju, ka arī Māte Terēza un Oskars Šindlers izjuta gandarījumu palīdzot citiem.
Pat ja indivīds būtu spējīgs vēlēties palielināt cita cilvēka labklājību, šis indivīds gūtu apmierinājumu sasniedzot šo mērķi, tātad pat šis acīmredzamais altruisms patiesībā būtu egoisma veicināts.
Psihologs Daniels Batsons uzskata, ka vēlmi palīdzēt ietekmē gan pašmērķis, gan nesavtīgi apsvērumi.
Es uzskatu, ka ir jāpiekrīt D. Batsona izvirzītajai tēzei. Līdz ar to nākas secināt, ka absolūti nesavtīgas rīcības nav, taču tad rodas vēl viens jautājums: „Vai absolūts altruisms ir vajadzīgs?”. Vai gan nav labāk, ja cilvēks spēj palīdzēt otram un galu beigās justies apmierināts. Kā sakāmvārdā: „Vilks paēdis un kaza dzīva”. Tas tad, manuprāt arī ir tas stimuls, kas liek mums palīdzēt – vēlme izjust lepnumu par sevi, gandarījumu, kas neapšaubāmi ceļ arī pašvērtību. Un, ja pašmērķis nevienam nekaitē, tad neredzu tajā neko sliktu. Protams, sākot rakstīt šo darbu cerēju, ka izdosies atrast pierādījumus patiesam altruismam, taču arī secinājums šobrīd vilties neliek.
…
