Informēšanas pienākums saistībā ar saziņu distances līgumā

Attīstoties tehnoloģiju klāstam un piedāvātajām iespējām, rodas arvien jauni risinājumu ikdienas procesu atvieglošanai. Šie procesi skar arī vienas no ikdienā izplatītākajām tiesiskajām attiecībām, proti, darījumus starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju. Priekšrocības, ko sniedz preces vai pakalpojuma iegāde un līguma noslēgšana, vienlaikus neatrodoties vienā un tajā pašā vietā, ir, piemēram, laika taupīšana, līdzekļu taupīšana, plašāka preču daudzveidība. Tajā pat laikā likumdevējs ir apzinājies, ka šādās tiesiskajās attiecībās, kas rodas, slēdzot distances līgumu, nepieciešama īpaša vājākās puses aizsardzība. Šāda likumdevēja griba skaidrojama ar apstākli, ka, iegādājoties lietu ar distances līdzekļiem, pieaug risks norēķināties par savām vēlmēm un gribai neatbilstošu preci. Lai novērstu patērētāja neapmierinātību ar iegādāto preci vai pakalpojumu un nodrošinātu efektīvu patērētāja tiesību izmantošanu, gan nacionālajā regulējumā, gan Eiropas Savienības normatīvajos aktos un tiesu praksē ietverts informēšanas pienākums, ar kuru komersantam ir jāsniedz visa nepieciešamā informācija par preci, pakalpojumu, to izmantošanu un citiem būtiskajiem apstākļiem. Referāts izstrādāts ar mērķi aplūkot informēšanas pienākuma aspektu, kas saistīts ar saziņas nodrošināšanu starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju tādās tiesiskajās attiecībās, kas nodibinātas ar distances līgumu.