Institucionālisms kā politikas pētniecības metode un tā atspoguļojums Dž.F.Kennana darbā "Padomju uzvedības avoti"

Insitucionālisms kā viena no noteicošajām pieejām politikas teorijā dominēja līdz pat pagājušā gadsimta 50 – tajiem gadiem.1 Šajā laikā politikas pētnieki vislielāko uzmanību veltīja konstitūciju, likumdošanas, kā arī valdības struktūru analīzei, salīdzināšanai un izvērtēšanai,2 uzskatot, ka tieši caur šiem procesiem vislabāk var analizēt un izprast politiskos procesus. Galvenie balsti tradicionālajai institucionālisma pieejai balstījās likumu, procedūru un formālu valdības organizāciju analīzē.3 Kā galvenos pieejas mehānismus var minēt jurisprudences un vēstures instrumentus.4 Tradicionālo institucionālisma teoriju var raksturot diezgan lakoniski, tā ir normatīva (koncentrējas uz “labas valdības” aspektu), strukturāla (struktūras nosaka politisko rīcību), vēsturiska (centrālā loma vēstures jautājumiem), juridiska (likumu nozīmīgā loma), holistiska (apraksta un salīdzina visas valdības sistēmas).5
Izmaiņa notika tikai ar biheiviorālistiskās pieejas parādīšanos,6 kas uzsvēra, lai labāk varētu izprast un skaidrot politiskos un sociālos procesus, ir jāpaplašina izpētes objektu klāsts, neaprobežojoties tikai normatīvo aktu, lēmumu pieņemšanas un īstenošanas procedūrām.
Taču institucionālisma kritiķi norāda uz šīs teorijas redzesloka un metodes šaurību. Reaģējot uz to, pagājušā gadsimta 80 – tajos gados institucionālisms kā politikas pētniecības metode iespiedās arī tādās politikas teorijās kā racionālās izvēles teorija,7 pievēršoties institucionālajiem faktoriem, kas nosaka indivīdu izvēli, kā arī neomarksisms,8 orientējoties uz institūciju pārmaiņu procesiem.…