Interaktivitāte nozīmē – ‘’starp mums ir aktivitāte’’ jeb sadarbība starp skolēniem, skolotāju un skolēniem, kopīga ‘’mācīšana darot’’ un pastāvīga atgriezeniskā saikne. Tradicionālajos metožu klasifikācijas veidos vēl nav piedāvāta vieta interaktīvajām metodēm. Galvenās iezīmes, kas šķir interaktīvās metodes no tradicionālajām ir, ka mācību procesā nodrošina skolotāja un skolēnu pozitīvu sadarbību zināšanu un prasmju apguvē. Mācīšanās notiek darbībā un skolēniem ir iespēja izmantot savu pieredzi. Protams, ka tiek veicināta skolēnu patstāvīgā darbība.
Jo vairāk rezultāts atkarīgs no skolēnu sadarbības, kas izpaužas kā prasības citam pret citu un savstarpējais atbalsts, jo vairāk situāciju kontrolē paši skolēni un mazāk skolotājs. Skolotājam ir iespēja izvēlēties metodes plašā diapazonā, sākot no lekcijas, kuru pilnībā vada skolotājs, līdz kooperatīvam darbam grupās vai projekta darbam, kur skolēni mācās patstāvīgi.
Interaktīvo metožu nopels ir pārmainās skolotāju un skolēnu, kā arī skolēnu attiecībās ne tikai mācību stundās, bet arī visas skolas dzīvē. Interaktīvās mācību metodes novērš bailes kļūdīties, nepatiku pret kritiku, rosina cienīt, atzīt citam citu, norunas un noteikumus, mudina uz godīgu un atklātu rīcību.
Lekcija ir tipiska formāla informācijas nodošana, kuras laikā klausītājs var klausīties, izprast saturu, vērot lekcijas lasīšanas procedūru un vedot savus pierakstus.
Sākotnēji lekciju var neuzskatīt par interaktīvu mācību metodi, bet iesaistot skolēnus tās norisē un variējot uzdevumus, lekciju iespējams padarīt interaktīvu. Īpaši izplatīta šāda mācību metode ir augstskolās un universitātēs. Skolās parasti ir minilekcijas vai interaktīvās lekcijas.…