Latvijas integrēšanās Eiropas ekonomiskajā apritē veicinās ekonomikas un tirdzniecības attīstību, bet vienlaicīgi palielinās arī prasības pret transporta infrastruktūru un pakalpojumu kvalitāti, kas daudzviet neatbilst Eiropas kvalitātes standartiem. Atbilstoša transporta infrastruktūra nodrošina tautas saimniecības konkurētspēju un veido bāzi ekonomiskai attīstībai.
Latvijas valsts savas izvirzītās stratēģijas realizē caur valsts investīciju programmu (VIP), kuras mērķis ir nodrošināt ierobežoto Latvijas finansu resursu efektīvu izlietojumu optimālai infrastruktūras attīstībai.
Latvijas transporta attīstības ilgtermiņa stratēģiskais mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgt spējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas integrēta Eiropas transporta sistēmā.
Bakalaura daba mērķis ir izanalizēt investīcijas Latvijas transporta infrastruktūrā, parādot to galvenos finansēšanas avotus un izlietojumu tendences konkrētiem transporta veidiem.
Lai sasniegtu darba mērķi, tiek izvirzīti šādi uzdevumi:
teorētiski apskatīt investīcijas, to veidus un funkcijas, kā arī kritērijus investīciju lēmumu pieņemšanā;
raksturot Latvijas Republikas investīciju stratēģiskos virzienus kopumā;
analizēt Latvijas transporta infrastruktūras pašreizējo stāvokli, balstoties uz statistikas datiem;
novērtēt investīciju programmas un plānoto projektu realizācijas tendences Latvijas transporta infrastruktūrā.
Šo uzdevumu realizācijai tika izmantotas literatūras un statistisko datu analīzes metodes, izmantojot gan teorētiska, gan juridiska un praktiska rakstura materiāls
1. INVESTĪCIJAS UN TO BŪTĪBA
1.1. Investīcijas, to veidi un funkcijas
Ar apzīmējumu “investīcijas” pasaules zinātniskajā literatūrā saprot ilgtermiņa ieguldījumu, kad kapitālu pielieto peļņas iegūšanas nolūkos, piemēram, ieguldot to lauksaimniecībā, rūpniecībā, infrastruktūrā vai izglītībā. Savukārt jaunajā Palgreiva ekonomikas vārdnīcā tiek sniegta šāda definīcija: "Par investīcijām uzskata kapitāla veidošanu - resursu iegūšanas un ražošanas vajadzībām." Investīciju objekti var būt finansu un materiālie aktīvi. Atkarībā no tā investīcijas tiek iedalītas finansu un nefinansu investīcijās [2, 7.lpp.]:
Finansu investīcijas ir naudas ieguldījumi vērtspapīros, aizdevumi, kredīti utt. Tie ir ieguldījumi finansu aktīvos.
Nefinansu investīcijas ir ilgtermiņa nemateriālie ieguldījumi, ieguldījumi pamatlīdzekļos (iegādei, uzlabošanai, vai izveidošanai pašu spēkiem) un ieguldījumi apgrozāmo līdzekļu palielināšanā. Tie ir ieguldījumi reālā kapitālā jeb nefinansu aktīvos.
Lai investīciju definīcija būtu pilnīga, tajā būtu jāatspoguļo sekojoši momenti [21]:
naudas ieguldīšana vai investīcijas ir naudas aizdošana uz zināmu laiku;
tā ir nākotnes naudas plūsma;
naudas plūsmai ir jākompensē investēto līdzekļu summa, inflācijas procents un nenoteiktība vai atmaksāšanās risks;
investoram par līdzekļu aizdošanu ir jāsaņem zināms ienākums vai peļņa procentu veidā.
Roberta Haugena grāmatā "Modernā investīciju teorija" tiek dota tieši augstāk minētajiem noteikumiem atbilstoša investīciju definīcija. Investīcijas ir naudas līdzekļu aizdošana uz zināmu laiku, lai izveidotu tādu nākotnes naudas plūsmu, kura varētu investoram kompensēt aizdoto līdzekļu summu, sagaidāmo inflāciju un nenoteiktību, kā arī dot zināmu peļņu [4, 20.lpp.].
Statistikā par investīcijām uzskata finansu un materiālo līdzekļu ieguldījumus kapitāla veidošanā tautsaimniecības attīstības mērķiem.
Vislielākā uzmanība parasti tiek veltīta biznesa investīcijām fiziskajā kapitālā - ēkās, iekārtās un inventārā. Tomēr pastāv vēl dažādas investīciju nozīmju interpretācijas. Piemēram, arī valdības, bezpeļņas organizāciju un saimniecību līdzekļu ieguldīšanu var uzskatīt par investīcijām, jo tiek veidots cilvēka vai tā sauktais netaustāmais kapitāls. Principā pie investīcijām ir arī jāpieskaita zemes un dabisko resursu atjaunošana.
Ņemot vērā visu augstākminēto, automašīnas iegādāšanos var uzskatīt par investīcijām, neatkarīgi no tā, vai to iegādājas valdība, privātpersona vai uzņēmums. Ja visos šajos gadījumos šī automašīna tiek lietota transporta pakalpojumu sniegšanai. Līdzīgi notiek, ja valdība remontē ceļus, tiltus vai lidostas, tad tās ir tādas pašas investīcijas, kā ja uzņēmums iegādājas kravas auto vai lidmašīnu. Par investīcijām tiek arī uzskatīti izdevumi izpētei un attīstībai, neņemot vērā, vai to veic valdība, uzņēmumi vai bezpeļņas organizācijas. Apmācība un izglītības iegūšana ir viens no svarīgākajiem investīciju veidiem, tās ir investīcijas cilvēka kapitālā.
Cilvēku priekšstatos pastāv uzskatu stereotips, ka investīcijas valstī nekad nevar būt par daudz. Tomēr šo uzskatu apgāž klasiskie un neoklasiskie ekonomisti, piemēram, Džons Meinards Keinss [16, 20.lpp.].…
