Īpašuma tiesību raksturojums

ROMIEŠU PRIVĀTĪPAŠUMA VĒSTURISKĀS
ĪPATNĪBAS

Privātīpašuma tiesību institūts noformējās jau Romas valsts pirmajos laikos t.s. kvirītu tiesībās. Privātīpašuma tiesības pakāpeniski attiecināja
ne tikai uz zemi, bet arī uz kustamām lietām – karā iegūtām mantām – ieročiem, bruņām utt. ko par varonības zīmi atstāja ieguvējam. Privātīpašums nodibinājās arī uz lopiem, vergiem un citām kustamām lietām. Ievērojamu juridisku nostiprinājumu romiešu privātīpašuma tiesības ieguva XII tabulu likumos. Turpmāk virītiskais īpašums tika uzturēts ius civile sistēmā un papildināts ar tautas sapulču likumiem un senāta lēmumiem. Formāli (nosaukums) "īpašums pēc kvirītu tiesībām" saglabājās līdz pat Justiniāna valdīšanas laikiem.
Turpretim prētoru tiesību (ius praetorim) sistēmā sakarā ar Romas teritorijas paplašināšanos daudzi zemes valdījumi (possessiones) tika pielīdzināti kvirītiskam īpašumam, kaut gan formāli palika tikai valdījumi, un tā izveidojās t.s. bonitārais īpašums jeb prētoriskais īpašums. Tāpat arī iekarotajās provinču zemēs, kas juridiski piederēja Romas tautai vai valdniekiem, daudzi romiešu vergu īpašnieki ieguva valdījumā latifundijas (provinces iedzīvotāju aplaupīšana), kas ar laiku tika uzskatītas līdzīgi kā īpašumi. Romas valstij pārvēršoties par milzīgu impēriju, augtin auga šāda veida bonetārie īpašumi (arī uz kustamām lietām).

…