Pirmskara Latvijas Republikā meža tiesisko stāvokli noteica civilā likumdošana, kas regulēja vispārējās meža īpašuma un lietojuma tiesības, kā arī speciāls likums par meža aizsardzību, kas noteica pienākumus meža aizsardzībā valsts, pašvaldību un privātpersonu mežos. Arī tad vajadzēja aizsargāt mežu pret pārmērīgu izciršanu, uguns nelaimēm, kā arī nelikumīgiem cirtējiem.
1940. gadā līdz ar zemi tika nacionalizēti un nodoti valsts īpašumā visi republikas teritorijā esošie meži. Tika likvidēts privātpersonu un pašvaldību mežu īpašums. Par vienīgo meža īpašnieku kļuva padomju valsts, kas neierobežoti varēja rīkoties ar šīm nacionālajām bagātībām pēc sava ieskata. Latvijā padomju okupācijas laikā meži samērā labi tika saglabāti, daļēji izmantojot vecos pirmskara Latvijas mežsaimnieku kvalificētos kadrus. Daudzās citās padomju republikām ar mežu saglabāšanu neveicās tik labi. „Samērā lielas mežu platības tika meliorētas, paaugstinot meža kultūru ražību. Pozitīvus rezultātus deva arī mežsaimnieku un mežrūpnieku apvienošana vienā Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijā. 1978. gadā tika pieņemts Mežu kodekss, kas regulēja meža apsaimniekošanu, izmantošanu un aizsardzību pēc kopējās kārtības un principiem, kādi bija noteikti visām padomju republikām. Tas traucēja meža likumdošanas piemērošanu republikas īpatnējiem dabas apstākļiem un samazināja šīs likumdošanas efektivitāti.”1
Pēc Latvijas Republikas patstāvības atjaunošanas 1990. gadā tika uzsākta zemes reforma, kuras pamatuzdevums bija zemes un ar to saistīto dabas objektu- mežu, ūdeņu, zemes dzīļu privātīpašuma tiesību atjaunošana un racionālas dabas resursu izmantošanas un aizsardzības ieveišana un nodrošināšana ar likumdošanas aktu un citu valstisku pasākumu palīdzību. Šādam nolūkam tika izstrādāts un 1992. gadā LR augstākajā padomē pieņemts Likums par meža apsaimniekošanu un izmantošanu. Ievērojot pirmskara Latvijas pieredzi un sasniegumus ar šo likumu bija paredzēts ieviest jaunu, konkrētajiem dabas apstākļiem piemērotāku mežsaimniecības sistēmu. …
