Jau pēc II Pasaules kara Eiropas valstu starpā sākās aktīva sadarbība, un tā turpinās vēl joprojām, aptverot arvien plašāku kopīgi risināmo jautājumu loku. Tieši "cilvēciskie kontakti starp tautām rada izpratni un veido pamatu starptautiskai sadarbībai"1. Lai cik grūti dažbrīd nebūtu bijis vienoties par dažādu politisku, ekonomisku un sociālu jautājumu risināšanu, cīņu pret noziedzību un īpaši tās organizētajām formām varētu uzskatīt par izņēmumu.
Eiropas valstu kartēs iezīmētās robežas ierobežo vairs tikai amatpersonas, jo tām ir pienākums ievērot savas valsts jurisdikcijas robežas, kas vienlaicīgi ir arī šo amatpersonu darbības robežas, kamēr noziedzīgā pasaule savus plānus kaļ un īsteno vienā milzīgā un nesadrumstalotā Eiropā. Tādēļ ne vien Eiropas valstu valdības, bet arī to tiesību aizsardzības iestādes ir ieinteresētas ciešā sadarbībā, lai cīnītos pret noziedzību. Eiropas valstis vēl joprojām meklē sadarbības pilnveidošanos. Šajā nolūkā tiek izmantoti gan divpusēji un daudzpusēji starpvalstu līgumi, gan arī Eiropas Padomes un Eiropas Savienības konvenciju piedāvātās iespējas.…