Izglītība ir bijusi dzīves nepieciešamība visos laikos. Piekrītu J.Raiņa izteikatai domai, ka „Īsta izglītība ir prāta un sirds saskaņa”.
Katram laikmetam ir savas kultūras vērtības, ideāli, kurus veido vide, cilvēki, no tiem ir atkarīga cilvēka personības veidošanās.Katra paaudze ar audzināšanas un izglītības palīdzību nodod nākamajai zināšanas, pieredzi un vērtību apziņu.
„Izmaiņas sabiedrībā ir saistītas ar pārmaiņām cilvēku apziņā. Cilvēci pārveido demokrātija, jo tā izvirza priekšplānā cilvēku, viņa vēlmes un prasības”.
Gadu tūkstošu maiņā pasaule pārdzīvo nozīmīgu pārmaiņu periodu. Tas saistīts ar tirdzniecības internacionalizāciju, informācijas attīstību, zinātniskiem apsvērumiem, jaunām izglītības vadības tendencēm. Šis jaunais laiks raksturots kā „ globalizācija – visu pasauli aptverošs process cilvēces attīstībā.Tās pamatā ir visu valstu ekonomiskie, kultūras sakari un atkarība dažādās dzīves jomās, arī izglītībā”.Izglītība tiek definēta kā sistematizētu zināšanu, prasmju un iemaņu apguves process un rezultāts, nepieciešams noteikums cilvēka sagatavošanai dzīvei. Tā ir izglītības galvenā sociālā funkcija. Pastāv apgalvojums, ka zināšanu novecošanās notiekot ar katru paaudzi ātrāk. Tādējādi „cilvēkam ir nepieciešamība regulāri atgriezties izglītības vidē, mācīties.”