Darba tēma ir ”Izmaksu klasifikācija”. Izmaksas ir katra uzņēmuma obligāta sastāvdaļa. Bez tiem nav iespējama uzņēmuma darbība.
Darba mērķis ir noskaidrot, kas ir izmaksas un klasificēt tās. Darba uzdevumi:
aplūkot izmaksu saturu;
aplūkot izmaksas veidus, kuri iekļauti kādā no kalsifikācijām;
aplūkot uzdevumusdažādiem izmaksu veidiem.
Ir viegli redzēt visas dažādās izmaksas, kurasjāmaksā uzņēmumam, bet ir noderīgi tās sagrupēt, klasificēt. Tā klasifikācijā pēc to atkarības no uzņēmējdarbības apjoma ienāk pastāvīgās un mainīgas izmaksās; pēc to funkcijām un rakstura iekļauj sevī materiālu un personāla izmaksas, līdzekļu vertības norakstīšana, pārējās saimnieciskās darbības izmaksas, ārkārtas izmaksas, pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas, pārdošana un administrācijas izmaksas. Klasifikācijā pēc ekonomiskajiem elementiem tiek izdalītas sekojošas grupas: materiālu un darba apmaksas izmaksas, atskaitījumi valsts sociālajai apdrošināšanai, pamatlīdzekļu nolietojums un pārējās izmaksas. Kvalifikācija pēc izmaksuvadīšanas līmeņiem sastāv no centralizētām un decentralizētām izmaksām. Tiešas un netiešas izmaksas ir klasifikācija pēc aprēķina uz produkcijas sastavdaļas vienību.
Gandrīz visas šīs izmaksas pastāv katrā uzņēmumā, neatkarīgi no tā, kurā nozarē tas darbojas. Piemēram, ja aviokompānijas X vadība plāno jaunu aviomaršrutu, tai ir jāaprēķina iespējamas izmaksas: iespējamais degviela patēriņš, izmaksas, kas ir saistītas ar lidmašīnas sagatavošanu izmantošanai, pilotu un apkalpes darba algu izmaksas, nodevas, kas jāmaksā par lidlauka izmantošanu. Vai, piemēram, kāds jauns konsultāciju uzņēmums gatavojas nodarboties ar konsultāciju sniegšanu datortehnikas nozarē, vadībai ir jāzina, kādam jābūt honorāram par vienu konsultāciju stundu, lai viņš saviemklientiem varētu izrakstīt rēķinu par padarīto darbu. Honorāram ir jāietver inženiera atalgojums, kurš strādā uzņēmumā, elektroniskās datu apstrādes tehnikas izmantošana, kura savukārt ir arī jāiepērk, programmu nodrošinājums, biroja telpu izmaksas, elektroenerģiaj, apkure, kancelejas preces, telefona un faksa izmaksas, un piedevām ir vēl jāgūst peļņa.
Izmaksas ir naudas izteiksmē izteikts līdzekļu patēriņš uzņēmējdarbības veikšanai produkta izgatavošanai un pārdošanai vai pakalpojuma sniegšanai.
Uzņemējdarbībā ir svarīgi noteikt:
uzņēmejdarbības izmaksas kalendārā laika periodā (mēnesī, ceturksni, gadā), lai varētu noteikt, kādas izmaksas ir izveidojušas, t. sk., pa to veidiem un rašanās vietām;
produkta vai pakalpojuma vienības pašizmaksu, lai noteiktu, uz ko attiecas izmaksas.
Izmaksu uzskaites un plānošanas rezultātu izmanto:
uzņēmejdarbības vadīšanai un kontrolei;
uzņēmejdarbības rezultātu novērtešanai;
lēmumu pieņemšanai.
Atkarībā no izvēlētā mērķa izmaksas klasificē (grupē) noteiktās loģiskās grupās:
pēc izmaksu atkarības no darbības apjoma;
pēc to funkcijam un rakstura;
pēc izmaksu vadīšanas līmeņiem;
pēc ekonomiskajiem elementiem;
pēc aprēķina uz produkcijas vienību.
Atkarībā no tā, kā atsevišķas izmaksu grupas ietekmē uzņēmējdarbības apjoma svārstības, izmaksas iedala:
patstāvīgajās (fiksētajās, konstantājas);
mainīgajās.
Sadalījums mainīgās un fiksētās izmaksās balstās uz izmaksu atkarību no darbības apjoma. Ar „darbības apjomu” bieži apzīmē produkcijas daudzumu vai saražoto vienību skaitu, bet jāatzīmē daži svarīgie faktori:
dažas pārdošanas, uzglābšanas un piegādes izmaksas mainās kopā ar pārdošanas, nevis ražošanas apjoms;
ražošanas apjomaraksturošanai izmanto dažādus mērvienības, piemēram:
produkcijas vienības;
tieši ražošanā nostrādātais laiks (darba stundās);
iekārtu darbības laiks (mašīnstundās);
produkcijas izlaides standartlaiks (stundās).
Par mainīgām (jeb variablām) sauc tādas ekonomiskās izmaksas, kuru summa mainās līdz ar ražošanas apjoma izmaiņām, savukārt fiksētās (nemainīgas vai pastāvīgas) ekonomskās izmaksas nav atkarīgas no darbības apjoma.
[1, 26. – 27.lpp; 2, 20.lpp]
Par mainīgām izmaksam uzņēmumā var spriest pēc saražotajām vienībām, piemērām, pēc pārdoto preču skaita, aizņemot gultu skaita (piemēram, slimnīcā), nostrādāto stundu skaita utt. Labs piemērs mainīgām izmaksām, kas mainās tieši proporcionali produkcijas apjomam, ir izejmateriālu patēriņš. Ja uzņēmums neko neražo vai nepārdod, tad arī nepatērē izejmateriālus, un līdz ar to uzņēmum nav attiecīgo izmaksu.
Mainīgo un fiksēto izmaksu grozs katram uzņēmum ir savs, bet klasifikācijas kritērijs ir universāls: atkarība vai neatkarība no darbības apjoma.…
