«Муза, скажи мне о том многоопытном муже, который,
Странствуя долго со дня как святой Илион им разрушен,
Многих людей города посетил и обычаи видел,
Много и сердцем скорбел на моряхб о спасенье заботясь
Жизни своей о возврате в отчизну солутников...»
«Одиссея», I, 1 – 5.
Tā sākas poēma. Varoni vada mīlestība un ilgas pēc dzimtenes Uz viņu dusmojas dievi – Poseidons un Eols, Helioss un arī Zevs, pasaku briesmoņi un nežēlīgas vētras draud varonim ar bojāeju, bet nekas nevar iznīcināt cilvēka tiekšanos pēc dzimtas pavarda, mīlestību pret tēvu, sievu un dēlu, ar kuriem viņš nav redzējies divdesmit gadus. Kalipsas solījumi dāvināt Odisejam mūžīgu jaunību un nemirstību nostāda viņu tikumiskas izvēles priekšā, bet Odisejs nesvārstoties izvēlas briesmām pilnu ceļu uz mājām. Šeit ļoti spilgti izteikts sengrieķu tautas patriotisms.
Nobeigums
Laikmetos, kurus es apskatīju, ļoti daudz līdzīga un atķšķirīga. Cilvēki no 1100. gadsimta līdz 350. gadsimtam p. m. ē. iemācījās citādi domāt, karot, darboties dažādās situācijās, bet visos šajos laikmetos cilvēks vienalga juta sevi kā dzīves objektu, bet ne subjektu. Viņš vienmēr kaut kam pakļaujas, vai nu dieviem, vai Kosmosam, vai zinātnei.
Teikto apkopojot, var secināt, ka mīti iemācīja cilvēku fantazēt. Mītos cilvēks jutās atkarīgs no dieviem, no dabas, no Kosmosa. Homērs sāk runāt par cilvēka domām, to nozīmi, cilvēka jūtām. Viņš atgādina par pašu galveno – cilvēkam jāmīl sava dzimtene un dzīve, jāpalīdz saviem draugiem, godīgi jāpilda savs pienākums, jāsaglabā draugu, tuvinieku mīlestība un uzticība, jāaizstāv savs gods, taisnība, vienmēr jācenšas pēc pilnības un augstiem mērķiem.
Milētu skolas laikos galvenokārt tiek runāts par kosmosu, par tā sākumu, pamatu. Cilvēks cieši saistīts ar kosmosu. Galvenā problēma - pamatu meklēšana ( ūdens, uguns, zeme...).
Ar sofistu un Sokrāta ienākšanu cilvēks kļuva par personību, viņš vairāk sāka interesēties par sevi. Sāka interesēties par savu izziņu, attālināties no mītiem un tuvināties zinātnei.
Platons cilvēkus salīdzināja ar valsti. Viņs uzskatīja, ka cilvēka dvēsele ir kaut kāda sistēma, kas līdzinās valstiskai formai.
„ Uzdod jautājumu par sevi nozīmē nodarboties ar pašizzināšanu un savas vietas pasaulē apjēgšanu. Izzināt sevi ir viens no cilvēka dižākajiem mērķiem. Bez sevis izziņas cilvēks jūtas kā aklais, kas maldās pa bezgalīgu tumsu, neredzot ne mērķi, ne iespējas to sasniegt.” [ 3; 478 ]
Man liekas, ka pašizzināsana ir ļoti interesanta un aktualizēta tēma. Interesanta tāpēc, ka var izzināt sevi no dažadas puses, var uzzinat par sevi tādu lietu par kadu nedomāji. Pašlaik ši tēma ir ļoti populāra vairāk psiholoģijā, nekā filozofijā. Un pētīt šo problēmu interesantāk no psihologijas viedokļa, bet ne no filozofijas.
…
