Jānis pats ir sarežģīts tēls, un par tā būtību ir izteiktas visdažādākās hipotēzes. J.Jansons (1926) Jāni saistījis gan ar sengrieķu Dionīzu, gan ar frīģiešu Adonisu vai Attisu, bet H.Biezais šo saistību ļoti kategoriski noraidījis kā nepamatotu, uzskatot to kā nekritisku salīdzinošās metodes pielietošanas rezultātu. Visiem šiem tēliem, sākot jau ar seno babiloniešu Tammūzu un tā priekšteci - sumēru Dumuzi (burtiski - "uzticīgais dēls"), tomēr ir nenoliedzama radniecība izpildīto funkciju ziņā. It sevišķi Adoniss, ko, kā tiek uzskatīts, sengrieķi pārņēmuši no feniķiešiem (no Adoni "mans kungs"), līdzīgi latviešu Jānim atnāk reiz pa gadskārtu tieši ziedu laiciņā un pēc tam - tāpat kā sengrieķu Persefone - dodas atpakaļ pazemes valstībā.
Ļoti bieži tiek uzsvērta Jāņu dienas saistība ar kristīgo kalendāru, nereti tādā veidā it kā mēģinot mazināt Jāņu kā ļoti senu un simboliski savdabīgu svētku autentiskumu. Modernos laikos, kā katram zināms, Jāņu diena sakrīt ar Sv. Jānim Kristītājam veltīto kalendāra dienu 24.jūnijā. tas tomēr vēl nenozīmē, kas Jāņi būtu jel mazākā mērā kādi kristīgie svētki vai - ka radušies kristīgā kalendāra iespaidā. Situācija faktiski ir pilnīgi otrāda. Vēsturiskais kristīgās baznīcas lēmums Sv. Jāņa Kristītāja dienu svinēt 24.jānijā, tūliņ pēc vasaras saulgriežiem, nebija nekāda nejaušība, bet kalpoja dieviem atsevišķiem nolūkiem. Vispirms, radot blakus senajiem, visā Eiropā izplatītajiem saulgriežu svētkiem jaunus, baznīcas atzītus svētkus, nebija tik daudz jācīnās, lai senās svinēšanas paražas pilnīgi iznīcinātu, bet bija tiki tās jāievada jaunā, ideoloģiski sev vēlamākās gultnēs. Jāatceras arī, ka Kristus dzimšanas dienai bija izraudzīts 25.decembris, arī tāpat, tūliņ aiz saulgriežiem.…