"Ugunīgi ziedi" (1925). Pirmais Jāņa Akuratera māksliniecisko principu nopietns pārbaudes akmens ir 1905. gads - revolucionārās norises un sekojošais represiju laiks. Otrs dzīves un arī mākslinieciskās radīšanas atskaites punkts - Pirmais pasaules karš. Gan vienās, gan otrās latviešu tautai likteņsvarīgajās kolīzijās Jānis Akuraters ir aktīvs līdzdalībnieks. Atmiņu materiālā rakstnieks izsakās:
"Skati, ko es piedzīvoju Ziemassvētku dienās uz kaujas lauka Tīreļa purvos, stipri pārgrozīja manus uzskatus uz cilvēku nozīmi un padarīja vienaldzīgāku pret visu ideālismu."
Blakus stāstiem, novelēm un tēlojumiem strēlniektēmas risinājuma centrā izvirzās romāns "Ugunīgi ziedi" (1925, J. Rozes apgādībā; atkārtots izdevums 1957. gadā Tilta apgādā). Akuratera romāns ierindojams blakus citām latviešu strēlnieku varoņcīņu mākslinieciskajām liecībām - A. Grīna "Dvēseļu putenis" (1933 - 1934), A. Brigaderes "Kvēlošā lokā" (1928), A. Čaka "Mūžības skartie" 1937, 1939), J. Medeņa liroepiskā dzeja u.c.
Romāns "Ugunīgi ziedi" uztverams gan kā spilgta laikmeta liecība, gan kā autora pasaulsuzskata manifests, politiska deklarācija. Romānu var klasificēt kā vēsturisko romānu - kaut savdabīgu, augstā subjektīvisma līmeņa un līdzdalībnieka aktīvi ieinteresēto autorpozīciju dēļ. Romāns tapis tomēr bez parasti lielākas laika distances, līdz ar to norišu aprises vienā otrā gadījumā neizkristalizējas tik grodi, kā tas ir gadījumos ar lielāku laika handikapu. Šī īpatnība ir īsti akurateriska - te viņa spēks un vājums.
Vieni kritizēs, ka notikumu virpulis ir pārāk haotisks, otri priecāsies, ka vēstījums nav bezkaislīgi vēss, neizlēmīgi indiferents. Arī šis - kā daudzi citi Akuratera daiļdarbi - ir arī polemikas darbs. Un var apgalvot, ka bez šī viedokļa, bez šīs versijas vēstures diskusijā pietrūktu nozīmīgas patiesības daļas, svarīga skatījuma aspekta.
Diloģijas otrā romāna virsrakstā liktā metafora "ugunīgi ziedi" - pirmkārt, apzīmē kara laika sievietes, piemēram, mazo ģimnāzisti Veltu Šteinbergu, kura traģiski iet bojā un kura romāna galvenajam varonim šķiet kā maza liesmojoša puķe, kā ugunīgs zieds starp dienu pelēkiem pelniem; tāda šķiet arī Alise Kūrēna, kuru karš padarījis par dzīves baudītāju un kura, atvadoties no Dangas, atsūta uz slimnīcu sarkanu rožu buķeti.…
