Katra kultūras tauta cenšas savu pagātni ietvert nemirstības piemineklī. Slavenās senču cīņas, jo sevišķi cīņas par savām apdraudētajām tiesībām tā apdzied spēcīgās dziesmās. Sentēvu darba sparu, goda prātu un neatlaidīgu celšanos uz augšu tā cildina kā skaistākos ideālus nākošās paaudzēs.
Viss tas pilnā mērā sakāms par latvju tautu. Mums ir tālas un slavenas cīņu, darba un pašaizliedzīgas uzupurēšanās tradīcijas, kuras tikai jāizceļ, jāmācās izprast un patiesi mīlēt, bet par visām lietām - dziļi jāieliek jauno paaudžu sirdīs. Tas ir augstākais un dārgākais mantojums, ko mūsu paaudze var nodot kā drošāko ķīlu par Latvijas nākotni.
Latviešu tauta vienmēr svētu turējusi pirmā neatkarīgās Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes vārdu. Neatsverams ir Čakstes ieguldījums kultūras un sabiedriskās dzīves attīstības procesā. Būdams ietekmīgs politisks darbinieks, viņš daudz darīja latviešu tautas labā, gan glābdams ļaudis no carisma represijām, gan saliedēdams tautu cīņā par brīvību.
Jānis Čakste bija konsekvents demokrāts un pilsoniskas sabiedrības aizstāvis. Patriots un eiropietis modernā izpratnē. Tādēļ viņa atstātais idejiskais mantojums arvien ir aktuāls, nevis tikai pagātnes vērtība. Par Jāni Čaksti raksta gan latvieši, gan ārzemnieki. Raksta tie, kas vienā vai otrā laika posmā bijuši personiski ar viņu pazīstami, kopā mācījušies, kopā strādājuši, kopā nodarbojušies ar politisko darbību. Raksta diplomāti un karavīri, mācību spēki un publicisti, dzejnieki un mākslinieki, Saeimas deputāti... Un stāsta par J. Čaksti gan kā valstsvīru un juristu, gan sabiedrisku darbinieku, raksturo viņa uzskatus, darbību, cilvēciskās īpašības, viņa attieksmi pret dažādiem jautājumiem.
Jāņa Čakstes mūžs un sabiedriskā darbība cieši saistījušies ar visnopietnākajiem latvju tautas dzīves notikumiem. Ilgus gadu desmitus viņš klusi un pacietīgi bijis “arājs un sējējs” ne tikai Kurzemes līdzenumos, bet pulcinājis, vienojis un stiprinājis visu latvju tautu neatlaidīgā cīņā par savām tiesībām un labāku nākotni. Tas nav bijis dienas algādža, bet gan cēls ideālista darbs, ko objektīvi novērtēt spēs tikai vēlākā vēsture.
Jāņa Čakstes dzīve un darbība ir spilgts mūsu tautas centienu un cīņu XIX gadsimteņa pēdējā ceturksnī un Latvijas valsts tapšanas procesa atspoguļojums.
Šajā darbā autore atspoguļo Jāņa Čakstes dzīvi un sabiedrisko un politisko darbību.
Darba mērķis bija izzināt pirmā Latvijas valsts prezidenta J. Čakstes darbību tieši no juridiskā aspekta un viņa lomu sabiedriski politiskajā dzīvē.
Latvijas pirmais Valsts Prezidents Jānis Čakste ir dzimis 1859.gada 14. septembrī Zemgalē, Lielsesavas pagasta “Čakstēs”. Viņa vectēvs sākotnēji saņēma uzvārdu Zirnis, bet vēlāk tika saukts māju vārdā, kas vēlāk arī ierakstīts dokumentos. Čakstes vecāki rentēja Bērsteles muižu, kā arī pārvaldīja vējdzirnavas un ķieģeļu cepli, bet vēlāk iepirka Vecvirlaukas (vēlāk Salgales) pagasta “Auču” mājas.
Pirmo izglītību Čakste ieguva mājskolotājas vadībā. Jāsaka gan, ka zēns sākumā bijis diezgan paslinks uz mācīšanos. Tolaik vairāk viņu interesējusi visa lauku mājas dzīve un notikumi. Vietējā pagastskolā Čakste nav gājis, bet gan kā turīgu vecāku bērnam skolas gaitas tam sākās “Jelgavas Sv. Annas elementārskolā”, pēc tam ap 1875. gadu J. Čakste iestājās “Kurzemes guberņas ģimnāzijā” Jelgavā. Aptuveni 60% no ģimnāzijas audzēkņiem bija vācieši. Latvieši sāka rīkot tā sauktos skolēnu vakarus, kuros tika noturēti dažādi priekšlasījumi. Vakaru noturēšanai Čakste bija atvēlējis savu dzīvokli. Arī viņš pats uzstājās ar dažādiem referātiem. 1882.gada pavasarī J. Čakste pabeidza ģimnāziju.
Pēc Jelgavas ģimnāzijas pabeigšanas Jānis Čakste iestājās Maskavas universitātes juridiskajā fakultātē, kur viss notika krievu valodā. Vēlāk, jautāts, kāpēc viņš braucis uz Maskavu, Čakste atbildēja, ka tur juridiskā fakultāte bijusi labāk nostādīta nekā Tērbatā un ka Maskavā darbojies arī mūsu nacionālās atmodas ideologs Krišjānis Valdemārs [3;23], ar kuru tad viņš arī ir sadarbojies. Te būtu jāpiemin arī otrs, ne mazāk svarīgs, motīvs, kādēļ Čakste bija devies uz Maskavu: Tērbatā tolaik dominēja vācu jaunatne un vācu korporācijas, un daudzi latvieši tajās arī iesaistījās. Kā liecina vēstures avoti, ko vāci pie sevis nevarēja pievilkt, tos viņi dzīves ceļā samina, atņemot ikkuru iespēju atrast savā tēvijā darbalauku, jo toreiz Latvijā administratīvā vara un tiesas vēl bija vācu muižniecības rokās. [3;23] Maskavā J. Čakste arvien meklēja latviešu sabiedrību, ar daļu no iegūtajiem domubiedriem sestdienās pie Friča Brīvzemnieka notika pulcēšanās “Maskavas vakaros”. Tajos pa lielākai daļai nolasīja kādu referātu un ziņoja par tekošajiem politiskajiem notikumiem.
1883.gada 31. oktobrī pēc Čakstes ierosmes tika nodibināta “Maskavas latvju studentu biedrība”, no kuras vēlāk izveidojās studentu biedrība “Austrums” un korporācija Fraternitas Moscoviensis. Studentiem sava patstāvīga biedrība bija vajadzīga, lai ne vien kopīgi pārspriestu un izšķirtu radušos jautājumus, bet arī nopietnu vērību piegrieztu zinātnei un nacionālās kultūras parādībām. Studiju laikā Čakste panāca studentu stipendiju demokrātiskāku piešķiršanas veidu, nodibinot kolēģiju, lai gan pašam šis pabalsts nebija nepieciešams. Pētnieciskos nolūkos viņš pievērsās arī Kurzemes un Zemgales hercogistes kolonijām, sevišķi Tobāgo.…
