Katru dienu no avīzēm, radio un televizora mēs lasām, dzirdam un redzam daudz šausminošu lietu aviokatastrofas, nežēlīgas slepkavības, teroristu uzbrukumi – tas viss veido mūsu ikdienas. Taču reizi pa reizei ir dzirdamas un lasāmas skaļas ziņas par to, ka atkritumu tvertnēs, izgāztuvēs vai mežos ir atrasts jaundzimuša bērna līķis. Un tas rada sašutumu mūsu sirdi vairāk nekā lielāka aviokatastrofa, jo nogalinot bērnus, nogalina mūsu nākotni.
Šī problēma bija aktuāla un diez vai kādreiz pārstās par tādu būt. Daži cilvēki uzskata, ka bērnus nogalina tikai tāpēc, ka mātēm nav pietiekami daudz naudas, lai uzturētu bērnu. Bet kāpēc tad jaundzimušos nogalina arī tā sauktajās „attīstītajās” valstīs? Cilvēks ir būtne ar ļoti sarežģītu psihi, tāpēc vienmēr atradīsies problēmas, mērķi, cēloņi, kuru dēļ mātes nogalinās savus bērnus.
Šodien visizplatītākais cēlonis jaundzimuša bērna slepkavībai ir tīri sadzīvisks. Mātes baidās, katra no savas problēmas: vienai liekas, ka bērna tēvs viņu ienīdīs par laisto bērniņu, otra uzskata, ka tai nepietiks naudas, lai izaudzinātu bērnu un rādītu tam normālus dzīves apstākļus, uz trešo izdara spiedienu vecāki, otrā pusīte, reliģiskie uzskati vai kas cits. Katrai sievietei ir savas problēmas, tomēr daudzi nedz kāpēc redz atrisinājumu tieši sava bērna, savas miesas un asins, nonāvēšanā. Vai tas ir taisnīgi – risināt savas problēmas uz citas dzīvas būtnes rēķina, it īpaši, ja šī būtne ir tavs bērniņš? Varbūt tieši šis fakts, ka tas ir „mans bērns – ko vēlos, to ar viņu daru”, nomierina to sieviešu sirdsapziņu, kuras vēršas pret vissvētāko visā pasaulē – savu bērnu?
Savā darbā autore cer atrast atbildes uz vairākiem jautājumiem: kā rādījies šāda krimināltiesību norma, kāds ir šī noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kādas problēmas ir kvalificējot noziegumu pēc Krimināllikuma 119.panta un, protams, kādi ir risinājumi pastāvošām problēmām un kā pasargāt bērnus nākotnē?
Senās pasaules sabiedrībā jaundzimuša bērna tīša nonāvēšana bija visai izplatīta un nesodāma parādība, izņemot dažas valstis.
Senajā Grieķijā jaundzimuša bērna slepkavība tika sludināta par pieļaujamu.
Senie ēģiptieši, romieši, grieķi, vācieši un franki uzskatīja jaundzimuša bērna slepkavību par dabisku vecāku varas izpausmi pār bērniem. Visbiežāk tika nonāvēti nevēlama dzimuma jaundzimušie ar nosacījumu, ka viņi netika apmazgāti vai pabaroti pēc dzemdībām, dvīņi, kuru piedzimšanā redzēja ļaunā spēka iemiesojumu, bērna, kuru mātes nomira dzemdībās, ārlaulības bērni un bērni ērma izskatā. Tiesības nonāvēt bērnu vienmēr piederēja ģimenes locekļiem vai arī tikai tēvam.1
Ar laiku ģimenes vai tēva vara pār savu jaundzimušo bērnu dzīvību tika ierobežota. Jau senajā Ēģiptē pret vecākiem, kuri noslepkavoja savu bērnu, tika piemēroti ietekmēšanas līdzekļi: slepkavam trīs dienas un trīs naktis bija jātur apkampienos noslepkavotā bērna līķis.…
