Izglītība iegūst aizvien lielāku vērtibu gan atsevišķa indivīda dzīvē, gan valsts attīstībā kopumā. Tā tiek organizēta un īstenota gan indivīda, gan sabiedrības līmenī. Izglītības ieguves un personības socializēšanās process ir nepārtraukts, un tas rit visu mūžu. Tā palielina iespējas gūt panākumus gan darbā, gan citās dzīves jomās. Tā ietekmē cilvēka aktivitātes līmeni, stimulē radošās un kritiskās spējas- ietekmē cilvēka radošo izaugsmi.
Izglītības sociālā efektivitāte ir atkarīga ne tikai no iegūtās izglītības, bet arī no iespējas to pielietot cilvēka ikdienas darbā, sabiedriskajā dzīvē vai turpmākajā izglītības iegūšanā.
Bet kas tad ir izglītība? Izglītības koncepcijā izglītība ir mērķticīgu cilvēku darbību joma, kurā tiek īpaši krāta, kopta un izplatīta cilvēces, konkrētas sabiedrības un indivīda dzīves pieredze: zināšanas, prasmes, un attieksmes vērtīborientācijas saistībā ar cilvēku pašu, cilvēkvidi, indivīdu un dabu. Tātad, šeit izglītība ir apskatīta kā darbība, darbību joma, kas atkarīga no indivīda dzīves pieredzes. Taču Izglītības likumā ir teikts, ka izglītība ir sistematizētu zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas process un tā rezultāts. Izglītības process ietver mācību un audzināšanas darbību. Izglītības rezultāts ir personas zināšanu, prasmju un attieksmju kopums. [14.] Ir ļoti daudz izglītības definīciju, taču apkopojot tās visas, varētu teikt, ka izglītība ir personiska, sabiedriska un vispārcilvēciska pamatvērtība, zināšanu un sociālās pieredzes nodošana, apgūšana un pārstrādāšana. Tā ir cieši saistīta ar kultūru – kultūras vērtībām, mantojumu, sabiedrību.
Izglītības mērķis un rezultāts ir attiecīgās personas un sabiedrības iegūtā izglītība jeb izglītotība. Izglītojošās darbības rezultāts ir atbilstošā procesā īstenotasis darbības mērķis. Izglītība integrē dažādus mācību darbības veidus un tās saturu vienotā sociālā sistēmā, tādējādi apmierinot sociālo pētījumu un sabiedrības vajadzības – tātad veic sociālā institūta funkcijas.
…
