Jaunlatvieši ir jēdziens, ko attiecina uz pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļiem, kas darbojās 19. gadsimta 50. - 80. gados.
19. gadsimta vidū, pateicoties ekonomiskajām pārmaiņām un dzimtbūšanas atcelšanai, notika straujāka izglītības un kultūras attīstība. Tika atvērtas vairākas pagastskolas un arī draudzes skolas. Jaunlatviešu kustība radās 19. gs. 50. - 60. gados., kad Tērbatas universitātē mācījās aptuveni 30 latviešu. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu. Viņu starpā bija tādi, kuri vairs nevēlējās pakļauties pārvācošanas spiedienam. Viens no viņiem bija Krišjānis Valdemārs, kurš sāka organizēt latviešu vakarus Tērbatā. Viņam pievienojās no 10 – 13 līdzīgi domājošu latviešu. Viņa galvenie līdzgaitnieki bija: Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Latviešu vakaros pārrunāja problēmas, kas skāra ne tikai latviešu tautas toreizējo stāvokli, bet arī tās pagātni un nākotni.
Kapitālisma attīstība Latvijā 19. gs. norisa, pastāvot spēcīgām feodālisma paliekām. Vienlaikus ar feodālisma sairumu un kapitālisma attīstību Latvijā veidojās jauna vēsturiska kategorija - latviešu nācija. Nāciju kā cilvēku stabilu kopību raksturo: kopēja ekonomiskā dzīve, teritorija, valoda un kultūra, kas radusies uz kopējās psihiskās struktūras bāzes.
Atsevišķi nāciju veidojoši elementi bija radušies jau feodālisma laikā. Nācijas pamatu - kopējo ekonomisko dzīvi radīja un nodrošināja tikai kapitālisma attīstība. Tāpēc latviešu nācijas izveide notika 19. gs. otrā pusē. Latviešu tautība kā etniska kategorija bija noformējusies feodālisma laikmetā. Augstākas sociāli etniskas kopības - nācijas nozīmi tā ieguva tieši kapitālisma apstākļos.…
