Jauno pieaugušo atdalīšanās no vecākiem

Nobeigums
Indivīda autonomijas izveidošanās ir cieši saistīta ar dažādiem personības un sociālajiem aspektiem, tai skaitā ģimenes vidi, kurā viņš dzīvo, un separācijas – individuācijas procesa norisi. Par individuācijas – separācijas procesiem runāt sāka Margarita Mālere pagājušā gadsimta vidū, norādot uz cilvēka „psiholoģisko dzimšanu” jeb zīdaiņa pakāpenisko atdalīšanos no mātes, kurā viņš pirmoreiz aptver, ka ir viens vesels, nevis daļa no mātes. Nedaudz vēlāk Pīters Bloss separācijas – individuācijas procesus atpazina arī pusaudžos un jaunajos pieaugušajos, nosaucot tos par otro separāciju – individuāciju, kas iezīmē bērnu atdalīšanos no „iekšējā vecāka”, atpazīstot savas personības īpašības, uzskatus un vajadzības.
Atdalīšanās procesā liela nozīme ir vecāku uzvedībai. Pētījumi norāda uz sakarību starp disfunkcionāliem separācijas – individuācijas procesiem un vecāku psiholoģisko kontroli, kā arī ir novērota sakarība starp ģimenes kohēzijas tipiem un autonomijas līmeni. Jo psiholoģiskā kontrole pār jaunieti ir lielāka, jo lielāka iespēja, ka viņš nākotnē saskarsies ar dažādām grūtībām, piemēram, depresiju, nespēju adaptēties vai paaugstinātu perfekcionisma līmeni. Protams, apskatot separācijas – individuācijas procesus, jāpievērš uzmanība kultūrai, jo dažādas kultūras šos procesus uztvers atšķirīgi.
Rezumējot, varētu teikt, ka jaunā pieaugušā atdalīšanās no vecākiem un pamatģimenes ir sarežģīts un trausls process, kura sekmīgai norisei ir jāpieliek lielas pūles. Separācijas – individuācijas procesu laikā tiek ielikti pamati turpmākā pieaugušā dzīvei, nostiprināti uzskati un vērtības, izveidota individualitāte.
…