Tagadējā Jēzus baznīcas ēkai šobrīd ir 185 gadi, taču tās draudze pastāv jau 369 gadus, tā ir jau ceturtā baznīcas ēka. Turklāt arī šī draudzes vēsture, ne tikai pašreizējās baznīcas arhitektoniskais risinājums to padara savā ziņā unikālu. Ne velti A. Birznieks savu rakstu žurnālā „Senatne un Māksla”1 sāk ar šādiem vārdiem: „Patiesi dīvaina ir šās baznīcas vēsture”. Un patiesi, visu iepriekšējo baznīcas ēku mūžs ir bijis īss, bet ar katru nākamo ēku tas ir paaugstinājies. Šāda vēsture ir ļoti laba augsnes fantāzijām un māņticībām, un, tās savukārt, neapšaubāmi, padara objektu sevišķi interesantu.
Pirmā ēka celta pēc Rīgas rātes lēmuma Daugavgrīvas priekšpilsētas austrumu daļas iedzīvotājiem, pabeigta 1638. gadā, tās autors bija B. Hince. Turklāt tā kalpoja arī kā Zviedru valdības simbols, kas nostiprina sava valstiskumu Vidzemeē un reizē arī bija paredzēta kā simbols mieram.2 Iespējams tieši tāpēc tā bija mūra ēka, kas it kā rāda, ka arī priekšpilsētās vairs nav bīstamas mūra ēkas. Taču tieši tāpēc, ka tā bija mūra ēka, tā 1656. gadā bija ļoti ērti izmantota kā nocietinājums Alekseja Mihailoviča karaspēkam Rīgas aplenkumā. Taču ieņemšana neizdevās, un krievi, aizejot, paņēma līdzi baznīcas zvanus un ērģeles, bet pašu iepriekšējo savu nocietinājumu uzspridzināja.3 Tātad pirmā ēka eksistēja tikai astoņpadsmit gadus. Kā piemiņa no tiem laikiem saglabājies vien 27, 6 cm augsts sudraba kauss (to baznīca ieguvusi 1639. gadā), kas veidots renesanses formās.4
Turpmākos 32 gadus Jēzus baznīcas draudze palika bez dievnama, jo Rīgu, un līdz ar to pašu draudzi turpināja piemeklēt nelaimes- mēris, poļu aplenkums, krusa, kuras graudi nekusa vēl trīs dienas un līdz ar to iznīcināja visu tā gada ražu, lielais ugunsgrēks, kurā cieta arī sv. Pētera un sv. Jāņa baznīca.…
