IEVADS
Starptautiskas privāttiesības mūsdienu normas jūras tiesibu dažādos, īpaši ar kravu pārvadājumiem saistītos aspektos ir vairākus gatsimtus ilga attīstības procesa rezultāts, kurā piedalījušās daudzas nācijas, starptautiskās organizācijas un institūcijas. Viens no pirmajiem tiesību dokumentiem šajā jomā ir Itālijas pilsētas Trani 1063. Gada Jūras ordence, pēc kuras kapteinim bija uz kuģa jātur klerks un kuģa grāmata (kuģa rullis) vai reģistrs, kas klerkam bija jaizpilda. Franču 1255. Gada likums pieprasīja kuģīpašniekam reģistrēt visas uz borta esošās preces pēc to apraksta un daudzuma.
Ideja par kuģīpašnieka atbildības ierobežojumiem radās viduslaikos un no Spānijas un Itālijas izplatījās Ziemeļeiropā – Hanzas pilsētu likumos, piemēram, 1306. Gadā Hamburgā, 1455. Gadā Dancigā, XV gadsimtā Visbijā un vēlāk arī Holandē. Tika ierobežota kuģīpašnieku aizvietojošā atbildība ( vicarious liability) par kapteiņa un komandas darbības kaitējumu kravai. Daži likumi deva arī kuģīpašniekam tiesības ierobežot savu atbildību par kuģu sadursmēm. Attīstījās koncepcija, ka kuģīpašniekam nevar uzlikt lilāku matriālu atbildību, nekā viņš bija investējis kuģī un kā viņam būtu bijis jāsamaksā par konkrēto frakti. Pēc Vidusjūras metodes, kas vēlāk tika pārdēvēta par franču sistēmu, kuģīpašnieks varēja atbrīvoties no atbildības, pasludinot bankrotu.
Pēc Ziemeļeiropas ‘‘jūras ķīlas’’ (maritime lien execution) sistēmas kuģīpašnieka atbildība bija atbildība in rem, pēc tās prasītājs varēja ītenot savu prasību pret noteiktu īpašumu, bet ne pret kuģīpašnieku in personam.
Parīzē tika atrasts, kā domā, Barselonā sagatavots XIV gadsimta Jūras paražu krājums, kas skaidroja, ka kuģīpašnieks ir atbildīgs tikai par to preču bojāšanu vai pazaudēšanu, kas ir ierakstītas reģistrā. Reģistrā bija jaiekļauj arī visi kuģu maksājumi un kvītis. Šajā pašā laika perioda veidojās arī teisību normas par preču pārvadāšanas līgumu starp tirgotāju un kapteini vai kuģīpašnieku. Tas bija arī laiks, kad tirgotāji pakāpeniski pārstāja ceļot kopā ar savām precēm un sāka tās nodot pārvadātājam (consignee). Līdz ar to radās nepieciešamība pēc parakstīta izraksta no kuģa grāmatas, kas pēc sava rakstura bija īpašuma tiesību uz precēm apliecināšanas dokuments.
…
