Ievads
Dabisko tiesību koncepcija jurisprudencē eksistē no antīkiem laikiem. Gadu tūkstošiem dabisko tiesību koncepcija bija savdabīga sabiedrības prasību izteiksmes forma par tiesību saglabāšanu.
Īpašu pievilcību dabisko tiesību koncepcija ieguva sociālu pārmaiņu periodos, kas saistīti ar krīzi ekonomikā, politikā, reliģijā un tikumībā. Īpaši spilgti dabisko tiesību eksistences un dabisko tiesību teorijas dominances momenti bija laikmetu robežās: 16. – 17.gadsimtā, 19.gadsimta beigās - 20.gadsimta sākumā. Dabisko tiesību teorija nekad nav pilnībā izzudusi no juridiskās zinātnes, tikai laiku pa laikam tā zaudēja vispāratzīšanu, kā tas, piemēram, notika 19.gadsimtā sakarā ar pozitīvisma izplatīšanu.
Izcilais holandiešu domātājs Hugo Hrocijs (1583-1645) atzīsts par dabisko tiesību racionālistiskās koncepcijas pamatlicēju. Viņa personībā savienojas divi laikmeti - viduslaiki un jaunie laiki. Audzināts humānisma, kristietības un brīvdomātāja garā, Grocijs tiecās atrisināt daudzveidīgus tā laika konfliktus, izmantojot tiesiskas kategorijas, kuru pamatā bija tikumības principi. Tādēļ viņa tiesiskā koncepcija aptver plašu, agrāk juridiskā literatūrā vispār nepētītu juridisko jautājumu loku.
Referātā aplūkoti Hugo Grocija tiesību filozofijas uzskati un izpratne par jurisprudenci. Pamatā šī darba rakstīšanā izmantota vēsturiskā tiesību metode, aplūkojot dažādus vēsturiskus materiālus par dažādiem pamatjautājumiem.
1645.gada martā Grocijs ar ģimeni devās uz Stokholmu, Zviedrijā un pieņēma citu nostāju. Pēc kuģošanas apkārt Baltija jūrai viņš cieš neveiksmi. 28.augustā Grocijs no pilnīga paguruma mirst Rostokā, Vācijā. Grocija pēdējie vārdi bija: "Esmu sapratis daudzas lietas, es esmu sasniedzis neko."2
Viens no 16.gadsimta beigu un 17.gadsimta sākuma dabisko tiesību teorētiķiem Grocijs dabisko likumu raksturoja kā noteicošo spriedumu, kādas lietas ir labas vai sliktas no to personīgās dabas. Lietas, kuras ir pašas par sevi labas, tiek sasaistītas ar vīrieša dabu. Holandes Republika bija nodibināta nevis uz reliģiozas iecietības principiem, bet bija tapusi no kalvinistu teokrātijas. Grocijs, humānists un Holandes patriots, visu dzīvi cīnījās ar kalvinismu. Šajā cīņā viņš aplūkoja starptautiskās kara tiesību problēmas, pasaules un taisnīguma problēmas. Neskatoties uz to, ka viņa dabisko tiesību teorijas bija īpaši slavenas, Grociju tāpat uzskatīja par lielu teologu. Kamēr viņš laiku pa laikam rakstīja par kristietību un reliģiju, viņa apņemšanās bija uzrakstīt likumu ar patstāvīgiem reliģioziem uzskatiem.3
Brīnumbērns un lielisks starptautisko likumu teorētiķis, Grocijs palīdzēja noformēt starptautiskās sabiedrības jēdzienu. Starptautiskā sabiedrība ir sabiedrība, kurā tiek apvienoti viedokļi, ka valdniekiem un likumiem ir noteikumi, kas attiecas uz visiem. Visi cilvēki un visas nācijas tiek pakļautas šiem starptautiskajiem likumiem, un starptautiskā sabiedrība tiek turēta kopā ar rakstisku līgumu valstīs ar stabilām tradīcijām. Starptautisko attiecību piemērošana un starptautiskās sabiedrības (iespējams, dēvēta par "pasaules" vai "globālo" sabiedrību, vairāk par mūsdienu laikiem) politiskā ietekme šobrīd saskatāma valdībā, līdzīgi kā tas ir Savienotajās Valstīs un vairākās Eiropas valstīs. Karalis Henrijs IV 1598.gadā pamanīja, ka Grocijs (kas bija tikai 15 gadus vecs) patiešām bija Holandes "brīnums." 4
…