1. Kafijas vēsture.
Kafijas vēstures pirmsākumi meklējami tālā senatnē un ir apvīti ar liriskām leģendām. Mūsu ēras IV-VII gadsimtā Jemena atradās Etiopijas valdījumā un tur pirmo reizi sāka gatavot dzērienu ar nosaukumu «hešīrs», lietojot nobrieduša, izžāvēta kafijas augļa mīkstumu, kas bija samalts kopā ar apvalku. Vēlāk arābi sāka gatavot dzērienu no izžāvētām, grauzdētām un sasmalcinātām kafijas augļu sēklām, t.i., tā, kā to dara šodien. Viņi arī ir izstrādājuši metodi tā dēvētā un tagad visā pasaulē pazīstamā «austrumu» dzēriena pagatavošanai. No Jemenas kafija sāka savu triumfa gājienu pa visu pasauli. Tas ir saprotams, jo tolaik tieši Jemena atradās Irānas, Irākas, Sīrijas, Turcijas, Ēģiptes un citu Tuvo un Vidējo Austrumu tirdzniecības ceļu pašā centrā. Pa šiem ceļiem kamieļu karavānas piegādāja piparus, muskatriekstus, kanēli, krustnagliņas un citas eksotiskas preces, tostarp arī kafiju. Tirgus laukumu kņadā, raibajā un spilgtajā pūlī varēja satikt cilvēkus, kas rībināja bungas uz «mahmas al ka-va» — kafijas grauzdēšanas pannām. Tā viņi aicināja garāmgājējus iegriezties kafejnīcās. Būdami satraukti par «prātu sajaukšanu» — šariāts taču neatļauj īstticīgajiem lietot uzbudinošus dzērienus — musulmaņu garīdznieki cēlās cīņai pret «melno afrikāņu dziru». 1611. gadā sasauktais likumdošanas sinklīts nolādēja kafiju, bet Mekas pārvaldītājs Hairbejs slēdza visas kafejnīcas, lika sadedzināt visus kafijas krājumus un izdeva pavēli par kategorisku aizliegumu visiem īstticīgajiem baudīt šo dzērienu. Tomēr nekāda bardzība nespēja apturēt šī dzēriena sākto uzvaras gājienu, un tas tupināja iekarot vienu valsti pēc otras. Eiropā pirmo reizi par kafiju uzzināja no itāliešu ārsta Prospēra Alpinusa, kas 1591. gadā pavadīja Venēcijas vēstniecību braucienā uz Ēģipti. Pirmo kafijas tasīti eiropiešiem 1626. gadā Romā demonstrēja pāvesta nuncijs Irānā Della Balle, kas bija aizrāvies ar kafiju un iemācījies to ļoti prasmīgi pagatavot. Pēc 20 gadiem parādījās pirmā kafejnīca Venēcijā, bet vēl pēc pusotra desmita gadu — Marseļā, Francijā. Eiropā kafiju bieži vien uzņēma naidīgi. Tā laika dziednieki sacēlās pret «šausmīgo kafijas dzeršanas kaislību». Bezalkoholisko dzērienu, alus un citu tradicionālo dzērienu tirgotāji cieta zaudējumus šīs bīstamās «konkurences» dēļ un visādi kavēja šī «kvēpu sīrupa» izplatīšanos. Kristīgā garīdzniecība atbalstīja tirgotājus cīņā pret «turku dziru». Taču laicīgā vara, valdība un karaļi, apliekot kafiju ar dažādiem nodokļiem un nodevām un saskatot tajā valsts kases papildināšanas avotu, neaizliedza šo dzērienu. Piemēram, Prūsijas karalis Frīdrihs II pasludināja valsts monopoltiesības uz kafiju un noteica kafijai augstu nodevu. …
