Kopsavilkums
Kristīgās baznīcas tiesību pamati meklējami jau senās Romas impērijā, kurā izveidojās romiešu tiesības, kuras gadsimtu gaitā adaptētas Baznīcas tiesībās un vēlāk arī laicīgajās tiesībās.
Kristīgās Baznīcas tiesības sistemātiski sākts apkopot ap 10. gadsimtu, bet savu nosaukumu – kanoniskās tiesības (ius canonicum), tās ieguvušas 12. gadsimtā. Kanonisko tiesību apzīmējošais termins ”kanons” visdrīzāk cēlies no grieķu valodas vārda kanōn - norādījums, noteikums, likums, norma u.c.
Ar kanoniskajām tiesībām apzīmē likumus, kas bija veidoti Baznīcā jau Romas laikos (līdz 5. gadsimtam), tai skaitā kanoni (normas), baznīcas koncilu un sinožu lēmumi, atsevišķu bīskapu dekrēti un lēmumi, kristīgo imperatoru un karaļu likumi par Baznīcu. No Romas impērijas tika adapēti romiešu likumi, tai skaitā Justiniāna kodeks.
Kanoniskās tiesības definē divējādi. Krievu tiesību vēsturnieki kanoniskās tiesības definē kā kristīgās Baznīcas noteiktu vai atzītu likumu vai normu kopumu, bet Rietumu tiesību vēsturnieku izpratnē kanoniskās tiesības ir katoļu Baznīcas tiesības, jeb tādu tiesību un regulējošo normu kopums, ko kristietības organizācijas pārvaldei un tās locekļiem ir izveidojušas vai adaptējušas Baznīcas atzītas autoritātes.
Kanonisko tiesību vēstures evolūcijas sākas ar pāvestu revolūciju, kas norisinājās 11.-12. gadsimtā un bija pāvesta Gregora VII iniciēta. Pašreiz kanonisko tiesību vēsturi iedala trīs periodos
1. Seno jeb veco tiesību (ius antiquum) periodā,
2. Jauno tiesību (ius novum) periodā,
3. Jaunāko tiesību (ius novissium) periodā.
Lai gan kanoniskās tiesības ir saistītas ar visu kristīgo Baznīcu, tomēr pastāv variācijas un tradīcijas atkarīgas no kristietības virziena. Lielākie virzieni ir Romas katoļu Baznīca, Austrumu katoļu Baznīca un Veckatoļu Baznīca, protestantisms, Austrumu ortodoksālā baznīca un eklektiskās konfesijas.
Kanoniskās tiesības iedala publiskās kanoniskās un privātās kanoniskās tiesībās. Publiskās kanoniskās tiesības reglamentē krimināltiesības, kriminālprocesa normas, baznīcas uzbūves un darbību regulējošās normas, un kanoniski publiski tiesiskās attiecības regulējošās normas. Bet privātās kanoniskās tiesības reglamentē ģimenes un laulības tiesisko regulējumu, mantošanas, īpašuma un saistību tiesības.
…
