Kants un Nīče

Imanuels Kants bija apgaismības filozofs. Šī XVIII gadsimta intelektuālā kustība vispārīgi izmantoja Ņūtona aizsāktās jauno zinātņu metodes citās filozofiskās un intelektuālās domāšanas sfērās. Bieži, lai arī ne vienmēr, apgaismību raksturoja brīvdomība un antireliģiozitāte.

Imanuels Kants (1724.-1804.) dzimis Kēnigsbergā, Prūsijā. Viņš ieguva labu izglītību, iestājās Kēnigsbergas universitātē, kur 1755. gadā kļuva par docētāju. 1770. gadā viņu izvēlēja par loģikas un metafizikas katedras profesoru, un šo posteni viņš atstāja trīs gadus pirms nāves.
Kāds XVIII gadsimta skolnieks Johans Herders sacījis par savu filozofijas skolotāju: “Man ir bijusi tā laime pazīt filozofu. Pusmūžā viņam piemita jaunekļa dzīvesprieks; es ticu, ka viņš to saglabāja arī kā pavisam vecs vīrs. Viņa platā piere, kas kā radīta domāšanai, bija nemainīga mundruma un prieka vieta. No viņa lūpām plūda domām bagāta valoda. Rotaļīgums, atjautība un humora izjūta bija viņa rīcībā.. viņš nebija vienaldzīgs ne pret ko, kas bija zināšanas vērts.. Viņš mudināja un labsirdīgi spieda citus domāt pašiem.. Šis cilvēks, kuru minu ar vislielāko pateicību un cieņu, bija Imanuels Kants.”…