Kapitāla brīva aprite

Kopš Latvija 2004. gada 1. maijā ir iestājusies Eiropas Savienībā (ES), tā kļuva par daļu no kopējā tirgus, uz kuru attiecas četras pamatbrīvības – brīva preču aprite, pakalpojumu sniegšanas brīvība, personu brīva kustība un kapitāla brīva aprite. Pēdēja no šīm brīvībām attīstījās lēnāk un tikai pēdējos gados sāka pievērst sev lielāku pētnieku uzmanību, ko zināmā mērā sekmēja eiro ieviešana un Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) izveide.
Vienotais tirgus ir viens no izšķirošajiem sasniegumiem Eiropas Savienības (turpmāk – ES) vēsturē. 20.gs. 50 gados sešas ES dibinātājvalstis (Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande ) sāka atcelt savstarpējās tirdzniecības barjeras (visupirms attiecībā uz oglēm un tēraudu, 20.gs. 50 gados un pēc tam plašāk pēc 1958.gada, kad tās izveidoja Eiropas Ekonomikas Kopienu jeb kopējo tirgu), kā iemesls tam bija gan politiski, gan saimnieciski apsvērumi. Daļa no to nodomiem bija apvienot savus rūpniecības un ekonomikas resursus, lai atstātu pagātnē savstarpējos karus, kuru kulminācija bija Otrais pasaules karš. Drīz vien (1968.gadā) kļuva skaidrs, ka, no otras puses, tās ir noārdījušas tikai vienu barjeru slāni, likvidējot kvotu ierobežojumus savā iekšējā tirdzniecībā un atceļot muitu saviem savstarpēji veiktajiem ievedumiem. Pateicoties tam, tirdzniecības apmēri paplašinājās, bet ne tādā apjomā, lai ES ekonomikas pieauguma tempi atbilstu, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu rādītājiem. …