KOPSAVILKUMS
Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:
1. Gadu simtu Krievijas impērijas nospiedošais režīms bija cēlis Latvijas tautas valstisko pašapziņu, kas bija par iemeslu jaunas, demokrātiskas valsts – Latvijas Republikas – nodibināšanai.
2. Pastāvot neinteresētībai par tiesiski politiskajiem notikumiem Latvijas sabiedrībā, kas galu galā noveda līdz parlamentārisma krīzei, tika pavērts ceļš demokrātijas sabrukumam.
3. Nodibinot autoritāro režīmu Latvijā, likums ar augstāko juridisko spēku – Latvijas Republikas Satversme – netika atcelts, jo nepastāv varas akts, kurš apstiprinātu faktu par šā likuma atcelšanu.
4. Autoritārās valdības rīcība, vadoties no 1933. gada Sodu likuma, bija pretlikumīga un tā ir kvalificējama kā dumpis un smags noziegums pret valsti un vēršanās pret tajā pastāvošo iekārtu.
5. K. Ulmanis un viņa apvērsuma līdzdalībnieki bija atņēmuši Latvijas tautas – suverēna varu, kas arī ir garantēta Satversmes otrajā pantā: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.
6. Izdodot Valdības Deklarāciju, var secināt, ka tika pārkāpti valsts varas dalīšanas principi un tika ignorēta Satversme, kuras reforma arī tika minēta Valdības Deklarācijā, taču tā arī netika īstenota.
7. Likums par Valsts Prezidenta amata izpildīšanu, kurš paredzēja prezidenta amata apvienošanu ar Ministru prezidenta amatu, ir pretrunā ar Satversmi. …