Autore norāda, ka tā kā gan kara ministrs, gan iekšlietu ministrs bija K.Ulmaņa ieceltas personas un personas, kas palīdzēja sarīkot valsts apvērsumu, tad pašsaprotami ir tas, ka K.Ulmanim tobrīd nedraudēja nekādi sodi.
Vēstures doktors Ilgvars Butulis norādījis, ka: „Runās un rakstos autoritārais režīms tēloja sevi spēcīgu, totalitāru, nepielūdzamu un visuvarenu. Tomēr reālajā Latvijas īstenībā savas ambīcijas tas varēja īstenot tikai ierobežotā apjomā, paliekot mērenības un saprāta robežās. Autoritārais režīms centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti. Tas deva Latvijai gan pozitīvu, gan negatīvu vēsturisko pieredzi” . Līdz ar to varam secināt, ka K.Ulmanis ir darbojies mērenības un saprāta robežās, apzinoties, ka ja pārkāps šīs robežas viņam nāksies atbildēt par saviem darbiem un turklāt viņš tiktu gāzts no sava Vadoņa troņa.
Kopsavilkums
1. K.Ulmanim vara valstī netika piešķirta konstitucionālā ceļā, tāpēc viņš bija gatavs rīkoties radikālākām metodēm – organizēt valstī DUMPI, kā rezultātā tika mainīta valsts iekārta (tika ieviests autoritārais režīms);
2. Apvērsums notika bez asins izliešanas – mierīgi un klusi;
3. K.Ulmanis ierobežoja pilsoniskās (konstitucionālās) tiesības – vēlēšanu tiesības, biedrošanās tiesības, preses un runas brīvību, u.c.
4. Saskaņā ar 1933. gada Sodu likuma K.Ulmanim draudēja sekojoši sodi:
- par dumpi – 69. pants – spaidu darbi uz mūžu;
- par Saeimas darbības traucēšanu – 76. pants – pārmācības nams;
- par vēlēšanu tiesību atņemšanu –78. pants – pārmācības nams;
- par pastāvošās valsts iekārtas nonievāšanu – 110. pants – cietums;
- Karaspēka un aizsargu izmantošana apvērsumā – ieņemot visas valdības svarīgākās ēkas – 112. pants – spaidu darbi uz laiku, ne ilgāku par astoņiem gadiem.
5. Tā kā personas, kas varēja sodīt K.Ulmani par apvērsuma izdarīšanu, bija viņa paša ieceltas un arī palīdzēja sarīkot valsts apvērsumu, tad pašsaprotami ir tas, ka K.Ulmanim tobrīd nedraudēja nekādi sodi.
…