Kārļa Ulmaņa apvērsums. Civillikums. Molotova-Ribentropa pakts

Kā vienu no spilgtākajiem notikumiem Latvijas vēsturē 20.gadsimtā var minēt, 1937. gada 15. maijā notikušo, valsts apvērsumu.
Izskatot apvērsuma nozīmi vēsturē un tiesību jomā, vispirms ir jānoskaidro, kas ir apvērsums. „Politiskais apvērsums ir politiskas varas pāreja no viena politiskā spēka (šķiras, sociālā slāņa, politiskā grupējuma vai partijas) rokās cita politiskā spēka rokās. Apvērsums var būt bruņots un vardarbīgs, var būt arī bez bruņotas cīņas un atklātas vardarbības un pat notikt līdzšinējo tiesisko normu ietvaros, valdošajam politiskajam spēkam bez īpašas pretošanās piekāpjoties pretinieka pārāka spēka priekšā.”1 Tātad Kārļa Ulmaņa rīcību var uzskatīt par politisko apvērsumu, jo tika mainīta valsts vadīšanas forma, lai gan tajā netika spilgti pieļauta vardarbība, tomēr apvērsuma paveikšanai tika izmantoti bruņoti spēki.
1937. gada apvērsumu nevar uzskatīt par neapdomātu un neprognozējamu rīcību, jo tām bija vairāki cēloņi, kuri bija saistīti ar tā laika notikumiem. Kā vienu no tiem var minēt Parlamentārisma krīze. „Grūtībām, ko radīja ieilgusi saimnieciskā krīze, bija klāt vēl jaunas grūtības. Saeimā, presē un visplašākajās aprindās runāja par parlamentāro krīzi.”2
Tajā laikā Zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis, kurš atrodas valdības priekšgalā, „…1933. gada novembrī Saeimā apbrīnoja cittautu diktatūras. Pret parlamentārismu jau 1930. gadā bija krasi izteicies Edvarts Virza, kā arī parlamentārās sistēmas kritika atbalsojās tautā.”3…