Nobeigums
1935. gada 28. janvārī K. Ulmanis aicināja katram atcerēties savu skolu un palīdzēt tai. Šis mudinājums tika ietērpts vēl mūsdienās labi pazīstamā “Draudzīgā aicinājuma” formā. Tā būtība tika definēta sekojoši: “Dāvināsim grāmatas, gleznas, mākslas darbus, palīdzēsim katrs savai vecajai skolai tikt pie laba mūzikas instrumenta. Daudzas skolas, daudzi biedrību nami ir vēl bez sava radio. Mūsu baznīcu sienas ir kailas un aukstas, lauku baznīcu zvani ar savām veco laiku skaņām visai grūti spēj sirdis sasildīt un tās kopā aicināt. Kam mājās ir daudz grāmatas, daudz gleznu vai citu skaistu mākslas darbu, ziedosim, dāvināsim daļu no tiem katrs sava pagasta biedrībai, katrs sava pagasta skolai!”
Rūpējoties par vispusīgu zinātnes, rakstniecības u.c. kultūras vērtību pavairošanu, 1937. gada 1. martā Kultūras fonda sēdē K. Ulmanis ierosināja izveidot jaunu labdarības fondu ar nosaukumu “Tēvzemes balva”. Šeit akumulētie naudas līdzekļi vēlāk tika piešķirti kā prēmijas un stipendijas par sekojošiem sasniegumiem -kā valsts atzinība un pateicība par izciliem nopelniem tautas un valsts labā un / vai par atsevišķiem ievērojamiem darbiem, kā arī par nopelniem ilgākas darbības laikā zinātnes, mākslas, rakstniecības, celtniecības, saimniecības, audzināšanas, sabiedriskajā, valsts aizsardzības un politiskajā laukā.
Kopumā tādejādi nav iespējams viennozīmīgi vērtēt laika posmu no 1934. gada 15. maija līdz padomju okupācijai. Šis laika sprīdis sevī vienlaicīgi ietvēra nedemokrātisku, brīžiem pat varmācīgu valsts pārvaldes kārtību un, neskatoties uz to, ievērojamu nacionālās kultūras uzplaukumu un rūpes par pilsoņu dzīves līmeņa celšanos. Salīdzinot dzīves līmeņa attīstību un tiesību attīstību var saskatīt lielu atšķirību. Tika aplūkotas parlamentārā posma tiesību attīstība un secināts, ka autoritārajā režīmā, pārsvarā, tās tikai tika apkopotas vai ierosinātas jau iepriekš.
…