1. KĀRĻA MARKSA BIOGRĀFIJA
Markss Kārlis (1818 – 1883) – viens no modernās socioloģijas pamatlicējiem, marksisma mācības izveidotājs ( kopā ar F. Engelsu). Ievērojams ar saviem pētījumiem ekonomikā. Marksa uzskati jo sevišķi izplatījās pēc viņa nāves. Vēl pagājušā gadsimta 80 gados gandrīz puse no pasaules iedzīvotājiem dzīvoja valstīs, kuru režīmi sevi dēvēja par marksistiskiem.
Pats Markss savu koncepciju raksturoja kā materiālistisku vēstures izpratni un uzsvēra, ka cilvēces vēstures un kultūras pamatā ir ražošana. Darbs, pēc Marksa domām, vienlaikus ir arī cilvēka pašradīšanas instruments. Viņš bija pārliecināts, ka politiskās, filozofiskās, reliģiskās u.c. idejas ir sekundāras, materiālās ražošanas producētas. Vēsture nav nejaušību rezultāts, tāpat tā nav pārdabisku spēku vai izcilu personību darbības produkts.
Pēc Marksa domām, vēsturi veido cilvēciskā darbība, un tā ir pakļauta noteiktiem likumiem. Markss bija pārliecināts, ka sabiedriskajā ražošanā cilvēki stājas noteiktās, no viņu gribas neatkarīgās attiecībās – ražošanas attiecībās, kas atbilst noteiktam materiālo ražošanas spēku attīstības līmenim. Šo sabiedrisko attiecību kopums veido sabiedrības ekonomisko struktūru, reālo bāzi, uz kuras balstās juridiskā un politiskā virsbūve ar noteiktām sabiedriskās apziņas formām. Materiālais ražošanas veids, pēc Marksa domām, nosaka sociālās, politiskās un garīgās dzīves procesus. Nevis cilvēku apziņa nosaka viņu esamību, bet gan sabiedriskā esamība determinē viņu apziņu.
Pēc Marksa domām, kapitālistiskās sistēmas izpratne atrodama faktā, ka apmaiņa starp kapitālu un darbu nav līdzvērtīga, t.i., kapitālists ekspluatē strādniekus, un tie ir spiesti strādāt vairāk kā nepieciešams, lai nodrošinātu dzīvi (uzturu, apģērbu un mājokli sev un ģimenei). Markss bija pārliecināts, ka kapitālistu peļņai ir tendence samazināties, jo konkurence spiež cilvēka darbu apmainīt ar mašinizēto darbu, kas ir lētāks un tādējādi rada lielāku virsvērtību. Līdz ar to pastiprinātas ekspluatācijas rezultātā strādnieku ienākumi samazinās, bet konkurence nepārtraukti draud ar bezdarbu. Markss secināja, ka visbeidzot ražošanas līdzekļu centralizācija sasniedz tādu punktu, kas vairs nav savienojams ar kapitālismu, un rezultātā kļūst iespējama sociālistiska revolūcija, kurā ļoti būtisks ir politiskais aspekts, jo valsts ir galvenais kapitālistiskās sabiedrības institūts.
…
