Dzejnieks, prozaiķis un pasaku meistars, jaunromantiķis. Dzimis Vecpiebalgas Incēnos. Bērnību pavada nabadzīgā kalēja mājiņā.
Mācās Vecpiebalgas draudzes skolā. Strādā par laukstrādnieku, kolportieri, vēršu dzinēju, rakstveža palīgu. Smagā cīņa par eksistenci, nabadzība, pazemojumi un netaisnība rada Skalbē riebumu pret tā laika sabiedrisko iekārtu. 1901. gadā iegūst tautskolotāja tiesības, Ērgļos strādā par skolotāju. Tur Skalbe iepazīstas ar Blaumani, kam ir liela nozīme dzejnieka attīstībā. 1905. gada revolūcijas laikā žurnāla “Kāvi” redaktors. Pēc tā aizliegšanas emigrē, dzīvo Šveicē, Somijā, Norvēģijā. Emigrācijas laikā viņš nododas dziļām, nopietnām literatūras studijām, iepazīstas ar ziemeļtautu, krievu, beļģu, indiešu un citu tautu literatūru. Emigrācijas gados Skalbes dzejā saklausāmi dekadentiski toņi. 1909. gadā atgriežas Latvijā, visus spēkus atdod literatūrai. Dziļā nopietnā darbā viņš sasniedz lielu māksliniecisko meistarību. Iznāk dzejoļu krājumi „Sirds un saule” (1911), „Sapņi un teikas” (1912), pasaku krājumi „Pazemīgās dvēsele” (1911), „Ziemas pasakas”.
…