20. un 30. gados visā Latvijā uzcēla daudz pieminekļu, kas bija veltīti gan Latvijas brīvības cīņu piemiņai, gan arī veidoti vienkārši kā tautas nacionālo un patriotisko jūtu simboli. To autori bija visi ievērojamākie Latvijas tēlnieki, taču liela daļa šo pieminekļu nopostīti pēc 2. pasaules kara, realizējot staļinisko kultūrpolitiku.
Īpaši nozīmīgi ir Brīvības piemineklis Rīgā un Brāļu kapu memoriālais ansamblis.
Bieži vien ir dzirdēta no tūristiem atbilde “Pie Brīvības pieminekļa”, uz jautājumu: “Kur tiekamies?”. Tieši tā ir vieta ar ko visiem asociējas Rīga un tās varenums. Bet tikai retais cilvēks ejot garām šiem brīnumiem, iedomājas: “Kas ir šo darbu autors? Un ko šim cilvēkam ir nācies izdarīt, lai šie brīnumi tagad daiļotu mūsu valsti”.
Mums ir jābūt pateicīgiem K. Zālem par to, ko viņš ir mūsu labā darījis, kaut vai atminoties par viņu, tāpēc nolēmu ieskatīties šā cilvēka dzīvesstāstā un aprakstīt to kā viņš ir izveidojis šos brīnumus.
Dzimis Lietuvā, Kauņas guberņā “Mažeiķos”, mūrniekmeistara ģimenē. Mācījies Kazaņas skolā, beidzis ar 1. pakāpes diplomu (1913). Mācības turpinājis tēlnieka S. Erzjas darbnīcā Maskavā (1914-1915), Petrogradā pie I. Andreoleti (1916), bijis brīvklausītājs Petrogradas MA mākslas skolas Tēlniecības nodaļā pie H. Zālemana (1917-1918). Petrogradā (1918-1919) darinājis pieminekli (krūšutēlu) krievu revolucionāran un demokrātam N. Dobroļubovam (atklāts 1918. pie Tučkova tilta) un itāļu brīvības cīnītājam Dž. Garibaldi (atklāts 1919. pie Maskavas vārtiem, 1955 Latvijā atliets bronzā). 1921. gadā atgriezies Latvijā. Pēc tam studiju nolūkos uzturējies Berlīnē (1921-1923), kur iepazinis modernismu, apmeklējis Itāliju (1926.g.). Berlīnē iepazinies ar jaunākajiem mākslas strāvojumiem, veidojis skulptūras kubisma stilā (“Dejotāja”), arī izmantojot abstraktas, ģeometrizētas formas (“Masu kustība”). Berlīnē izdevis pirmo latviešu, mākslas žurnālu “Laikmets”(1923., 4 nr. Kopā ar A. Dzirkali).
K. Zāles spēcīgais raksturs, fonomenālas darbaspējas, panākumi konkursos, organizatoriskais vēriens un uzņēmība savu monumentālo darbu īstenošanā izraisīja citos māksliniekos gan apbrīnu, gan skaudību.
Izcilākais latviešu monumentālās tēlniecības meistars. Strādāja arī stājtēlniecībā un memoriālajā tēlniecībā. Viņa daiļradei piemīt spēcīga, nacionāli romantiski pausta dzīves un vēstures izjūta. Tēlnieciskajam stilam raksturīga uzbūves skaidrība, vispārinātas, blīvas un noslēgtas plastiskās masas, racionāli izsvērta šķautņu un plakņu ritmika. Reizēm tēlniecība balstījusies arhaisma tradīcijās, reizēm ieguvusi neoklacisisma iezīmes – tvirtu formu noapaļojumu, simetriju un statiskumu.
Kārlis Zāle piedalījies projektu konkursos Rīgā – Brāļu kapu ansmbļa konkursa 3.kārtā 1923.g. (viņš tika atzīts par labāko) un Brīvības pieminekļa konkursā 1922.g., 1924.g. (dalīta 1.un 2.godalga ar M. Liepiņu-Skulmi), 1925.g. (1.godalga), 1920.g. (1.godalga par projektu “Mirdzi kā zvaigzne”). Abi realizētie darbi kļuvuši par monumentālās tēlniecības paraugiem Latvijas vēsturē.
Strādājis memoriālajā tēlniecībā., veidojis pieminekli A.Pumpuram Lielajos kapos Rīgā, J.Mūrniekam Trikātas kapos, J.Leimanim Katrīnas kapos, Pulkvedim O.Kalpakam Visagala kapos. Nedaudz strādājis arī stājtēlniecībā. Veidojis portretus ( “Rainis”, “Dace Akmentiņa”, abi atrodas Nacionālajā teātrī Rīgā), ciļņus (“Uz cīņu”). Mūža galā darinājis nelielas zvejnieku, kalēju, akmeņkaļu statuetes (“Zvejnieks”, “Zvejnieka galvas studija”). …
