Pastāv dažādas emocionālo stāvokļu izpausmes cilvēka runas īpatnībās. Emocijas zināmā mērā atspoguļojas arī dažādos valodas organizācijas līmeņos - runas skaņu struktūras (fonētikas), vārdu sastāva vai dažādu vārdu raksturīga lietojuma (leksikas), vārdu organizācijas paņēmienu un vārdkopu uzbūves (sintakses) līmenī. Turklāt emocionālo runu rotā dažādi neverbālā rakstura akustiski un neakustiski papildinājumi – smiekli, asaras, elpošanas ritms, mīmika, pozas, žesti.
Īpaša vieta ir runas intonācijas nokrāsām un atsevišķi izrunājamo skaņu un balss spektrālajam sastāvam. Visu runas īpatnību kopums, kas, neapšaubāmi, saistīts gan ar kreisās, gan ar labās smadzeņu puslodes darbību, rada pietiekamu iespaidu, lai lielākā vai mazākā mērā būtu iespējams precīzi identificēt sarunas biedra emocionālo stāvokli. Speciālajā literatūrā sastopami dažādi viedokļi par intonācijas nozīmi sarunā. Viens viedoklis ir, ka visas atšķirības valodā nosaka leksika vai gramatika, bet otrs, ka intonācijām ir būtiska papildu nozīme, lai novērtētu runātāja personību un emocionālo stāvokli.
Jau diezgan sen ir zināms, ka paaugstinoties emocionālā stāvokļa saspringuma līmenim, pieaug cilvēka balsi veidojošo augstfrekvenču „īpatsvars”, ko būtībā var lieliski uztvert ar dzirdi. „Tu par kaut ko esi satraucies, kaut kas tevi uztrauc,” – tā mēs bieži sakām, izdzirdot paziņas neierastu balss skanējumu pat pa tālruni. Mēs brīnišķīgi atšķiram balsis – skumjas un priecīgas, jautras un garlaicīgas, satrauktas un miegainas, ļaunas un laipnas. Par sarunas biedra emocionālo stāvokli var spriest tikai pēc valodas signāla, partneri pat neredzot.
Pētījums par emocionālā stāvokļa noteikšanu
Autori, J.Bažins un T.Korņeva, ir pētījuši, cik precīzi iespējams novērtēt cilvēka emocionālo stāvokli tikai pēc runas signāla fonētiskā raksturojuma un vai vērtējuma precizitāte ir atkarīga no klausītāja dzimuma un profesionālās sagatavotības.…
