13.gs.- laiks, kad pret baznīcu vērsās ķeceri- cilvēki, kuru attieksme, uzskati un rīcība bija pretrunā ar valdošās reliģijas dogmām. Tas man šķiet ļoti interesanti, kā daudzi ticīgie pamanīja šo pretrunu- baznīca tiecās pēc laicīgās varas un pasaulīgām lietām, ja paši aicināja atteikties no zemes labumiem. Tiešām interesanta pretruna, tieši tāpēc es arī nolēmu rakstīt par 13, g., ķecerību, ķeceriem un inkvizīciju.
Inkvizīcija- iestāde, kas bija nežēlīga pret jebkuriem baznīcas pretiniekiem. Tas bija nežēlīgi, kā viņi izrīkojās ar visiem cilvēkiem. Vai visi, kurus viņi sodīja bija vainīgi? Protams, ne. Viņi sodīja arī tos, kuri bija bez vainas.
Līdz 13, gs., baznīcai bija liela vara. Tā bija varena, bet zaudējot ticīgo uzticību, tās varenība noplaka.
13. gs., pret baznīcu vērsās ticīgie, kas bija pamanījuši, jau iepriekš minēto pretrunu- baznīcas tiekšanos pēc laicīgās varas un pasaulīgām lietām, pēc greznības, ja paši aicināja atteikties no zemes labumiem. Garīdznieki paplašināja savus īpašumus „vilinot ar debesu valstības svētlaimi un biedējot ar mūžīgās elles mokām”.
Tika izveidoti vairāki ordeņi, kas sludināja savu ticību. Katrs atdzina savu sludināšanas veidu par labāko.
Visi šie baznīcas labumu noliedzēji tika saukti vienā vārdā- par ķeceriem. Pret tiem tika izveidota inkvizīcija-1233. gadā nodibināts Romas Katoļu baznīcas tribunāls, kura uzdevums bija apkarot ķecerību. Ķeceru vajāšana deva lielus ienākumus, jo ar nāvi sodīto cilvēku mantu sadalīja savā starpā baznīca un varas iestādes.
Šādi baznīca izrēķinājās arī ar zinātniekiem un rakstniekiem, kuru uzskati nesaskanēja ar baznīcas mācību. Izrēķināšanās, protams, bija nežēlīga, daudzus spīdzināja un, protams, visbiežāk sodīja ar nāvi.
