Ķeltu sabiedrība: ģimene un dzimtu sistēma

Cilts populācijas un teritorijas ziņā bija diezgan maza un parasti iekļāvās dabiskajās topogrāfiskajās robežās1. Ciltis bija norobežotas viena no otras un bija patstāvīgas gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā.
Pakāpeniski izplešoties daudzas ķeltu ciltis nonāca lielo tirdzniecības ceļu tuvumā, kas ietekmēja gan ķeltu dzimtu pieaugošo labklājību, gan amatniecības attīstību, gan tradīciju izmaiņas2.
Straujais cilvēku skata pieaugums piespieda daudzas ciltis migrēt, meklējot jaunas brīvas teritorijas. Ciltis šim procesam gatavojās mēnešiem un pat gadiem iepriekš gatavojot produktus un mantas līdzņemšanai un sarunājot ar kaimiņu ciltīm miera līgumus uz dotajiem izceļošanas termiņiem. Tas mazināja ne tikai sociālo spriedzi iedzīvotāju vidū, bet arī samazināja konkurenci uz zemi un amatiem3.
Ķelti ierodoties jaunajā teritorijā pārsvarā nevis izspieda vietējos iedzīvotājus, bet gan asimilēja tos un ķeltizēja tos4, iepazīstinot vietējos iedzīvotājus ar savām tradīcijām un paražām.
Sabiedrība cilts ietvaros parasti bija trīsdaļīga: vadonis, dižciltīgie, brīvie cilts pārstāvji5. Brīvie vienkāršās tautas pārstāvis parasti bija zemnieki, kā arī daļa no viņiem bija kāda amata pārstāvji. Kā arī pastāvēja nebrīvie sabiedrības pārstāvji, kuriem nebija statusa vai prasību uz kādu īpašumu. Tie bija vergi un pakļautās tautas pārstāvji6.
Cilts tika iedalīta dzimtās, kurām piemita mantojumtiesības. Ciešākas radnieciskās saites tika uzskatītas četrās paaudzēs pa tēva līniju.…